Alvja Hermaņa iestudētā opera Zaldāti LTV1

Es nespēju noskatīties līdz galam! Man riebās gan mūzika, gan zemjostas atklātība. Nu, kaapeec man jaamocaas, to skatoties un klausoties? Es saprotu, ka cilvēkiem, kas dzīvo labklājības valstīs, harmonsikās pasaulēs, dubļus redzējuši tikai televīzijā, varbū reizēm gribas kaut ko no padibenēm. Man noteikti ne!

I jeszcze z innej bekczi: warto pamiętać, że tak popularny w latach 80tych styl new romantic został stworzony przez muzykf3w skupionych wokf3ł londyńskich klubf3w gejowskich co znalazło odzwierciedlenie w specyficznych strojach i makijażach

Es biju aizgājusi ciemos,lai noskatītos šo izrādi TV. Malkojām vīnu un visādi mēģinājām baudīt operu, bet es padevos. Nenoskatījos visu, jo tā mūzika priekš manis par skarbu un tie masturbējošie zaldāti par daudz. Nepatika, bet apzinos, cik ļoti subjektīvi tas ir no manas puses tā teikt. Gan jau,ka taisnība ir kritiķiem slavinātājiem.

pilnīgi netīšām pieslēdzos pasākumam. Režija perfekta, simbolisms uztverams, bet no mūzikas tur, diemžēl, ne smakas. Paldies visiem, bet kā gribētos tā saucamo melodiju.

Pārmetumi par skaudību ir visizplatītākais "arguments", kad argumentu vienkārši nav. Vai tad te kāds apgalvo, ka nav bijis arī cildinošu kritiku, ka ir bijušas tikai šādas? Tieši otrādi, LTV apgalvo, ka "vērtējumos kritiķi bija vienisprātis un atzina, ka gan solisti un orķestris, gan režija un scenogrāfija ir izcila". Ne gluži tātad visas kritikas bija tik cildinošas. Es, piemēram, klausījos šīs operas translāciju Šveices radio DRS 3, kur komentētāji režiju arī ļoti nokritizēja. Kā ir īstenībā, nezinu, jo iestudējumu neesmu redzējis. Izklausījās gan iespaidīgi, bet par muzikālo pusi tiešām nav nācies dzirdēt nevienu kritisku piezīmi. Labi, ka šovakar ir iespēja redzēt, būs mums beidzot pašiem savs viedoklis, nevis citu suģestijas iespaidā jāsagatavojas mēmai jūsmai. Bez kādas skaudības, ar prieku, ka mūsējie rosās pa Zalcburgas festivālu, ar laba vēlējumiem uz priekšdienām, bet bez provinciālas jūsmas.

Die Welt: "Inszenatorisch allerdings fabriziere Hermanis in seiner ersten Operninszenierung "gleich mehr Oper als nötig". Nach dem Auftaktbild, das "famos alles Kommende wie im Brennglas aufblitzen lässt", stumpften seine Mittel schnell ab, wirkten sie "konventioneller als sie vielleicht sind". Die Szene bleibe "manierlich", "geliebt und Notzucht betrieben" werde hinter und im Stroh, in einer Vitrine stellten sich die Protagonisten aus, ohne sich zu entblößen. Verstörung werde der Partitur und ihrer "exzellenten Exekution" überlassen. Intellektuell fühle man sich nicht auf der Höhe der Zeit herausgefordert." Tulkojums: Tomēr inscenējuma ziņā savā pirmajā operas iestudējumā Hermanis saražoja "vairāk operas kā nepieciešams". Pēc atklāšanas ainas, kurā izplatītā veidā "ļauj saskatīt visu nākotnē sagaidāmo kā caur palielināmo stiklu", viņa izteiksmes līdzekļi str auji notrulinās un atstāj iespaidu, ka tie ir "konvencionālāki, nekā tie, iespējams, ir". Ainas paliek "manierīgas", "mīlēšana un izvarošana" notiek skatuves dziļumā salmos, protagonisti sevi izstāda stikla vitrīnās, bet bez atkailināšanās. Satricinājumi bija atstāti partitūras un tās "teicamā izpildījuma" ziņā. Trūka intelektuāla izaicinājuma". Die Zeit: "Regisseur Alvis Hermanis' Einfühlungsästhetik schrammt für sie demgegenüber am Kitsch. Bei "aller geradezu filmischen Genauigkeit in der Personenführung mutet hier in der Tat vieles albern an: das Fäusteballen der ach so wehrhaften Offiziere, die hysterischen Zuckungen und Schmollmünder der weiblichen Personage." Tulkojums: "Turpretī režisors Hermanis empātijas estētiku saskrambā ar kiču. "Visā gandrīz kinemotogrāfiskajā personāžu vadīšanas precizitātē daudz kas šķiet muļķīgi - aizstāvēties spējīgo kareivju dūru vicināšana, sieviešu tēlu histēriskās konvulsijas un klīrēšanās." Die Neuen Zürcher Zeitung (25.8.2012), Peter Hagmann: "Alvis Hermanis, der sich hier, auf Wunsch des Dirigenten Ingo Metzmacher, erstmals der Oper zuwandte, wusste als Regisseur und Bühnenbildner den Raum nicht wirklich zu nutzen . "Starke Metaphern dienen ihm dazu, die Geschichte zu erzählen." Im Übrigen gebe es einiges an szenischer Action und etwas weniger an überzeugendem musikalischem Theater. "Erst recht bleibt die Verlegung der Handlung in die Zeit des Ersten Weltkriegs, wovon die grossformatig gezeigte Pornografie aus jenen Jahren zeugt, dekorativ und beliebig." Auf höchstem Niveau rangiere dagegen die musikalische Auslegung. "Durchwegs herausragend auch die vokale Besetzung." Den szenischen Mängeln zum Trotz sei die Produktion der "Soldaten" eine Großtat. Tulkojums: "Alvis Hermanis, kurš šeit pēc diriģenta Ingo Mecmahera vēlmes pirmo reizi pievērsās operai, kā režisors un inscenētājs telpu izmantot īsti neprata. "Spēcīgas metaforas viņam kalpo sižeta izstāstīšanai." Visumā izrāde bija pārliecinošāka kā skatuviska darbība, bet daudz mazāk pārliecinoša kā muzikālais teātris. "Nebeidz patiesi mulsināt darbības pārnešana uz Pirmā pasaules kara laiku, par ko liecina lielformāta tālaika pornogrāfijas izrādīšana - dekoratīva un neobligāta. Turpretī visaugstākajā līmenī ierindojams muzikālā interpretācija. "Caur caurēm izcili arī piemeklēti vokālo partiju izpildītāji. "Par spīti inscenējuma trūkumiem "Soldaten" iestudējums tomēr ir varoņdarbs."

Kads nevar palikt miera ar savu mazvertibas kompleksu. Labi ka savu zulti kaut kur var izgast.

virsraksts ir absolūti korekts - tur taču rakstīts AH iestudētā opera. un pirmajā rindkopā arī komponists. acīmredzot Hanss Aloīzs Cimmermanis virsrakstam par garu.Ja rakstītu tikai Cimmermaņa operu - neviens tādu nezinātu, nav jau Mocarts