Artūrs Skrastiņš. Skrastiņa miljons

Kūrorta piedzīvojumi. Gluži kā pretmets Artūram pašam un viņa jaunajai dzīvei Aleksejs no F. Dostojevska romāna Spēlmanis, ko aktieris atveido izrādē, ir neveiksminieks, kurš iekrīt azartspēļu un nelaimīgas mīlestības valgos. Aleksejam patīk būt nelaimīgam, Artūram — laimīgam. Šogad aktierim priekšā vēl vairākas interesantas lomas. Būdams kā spārnos, viņš sola dzīvot, strādāt un spēlēt no sirds. Ir jāuzņemas atbildība, jāuzdrošinās riskēt, citādi nekas nenotiek, aktieris ir pārliecināts. Arī par sevi. Dostojevskis Spēlmani rakstījis, lai tiktu vaļā no kāršu parādiem. Vai tu, tikko apprecējies laimīgs cilvēks, kurš, visticamāk, dzīvo ar īstu suņa prieku, spēj saprast savu varoni Alekseju, kurš notriec dzīvi? Jāsaka, ģimene stipri ir mainījusi manu skatījumu uz lietām. Prieka kapacitāte ir liela. Tu ārkārtīgi precīzi teici — tas ir īsts suņa prieks! Dzīvot un kniebties! "Izkniebt" arī Dostojevski — iedziļināties, izprast! Aleksejs — viņš jau ir laimīgs cilvēks. Man arī dzīvē bijuši brīži kā šajā Dostojevska romānā: kad naudu vajag, tā kaut kā uzrodas. Atceros, kad biju Nicā, ejot gar kazino, pieķēru sevi smaidām.Vai tad tu kādreiz esi piedzīvojis problēmas ar atkarību no alkohola, azartspēlēm, slimīgas mīlestības? Ir gadījies.Ej nu! Tev — racionālajam, atbildīgajam? Es — racionāls?! Nē! Man tagad gribētos uz dibena nošļūkt no Bastejkalna. Īsi pirms pirmizrādes organisms stresā sāk skriet. Naktīs nevari gulēt? (Apstiprinoši.) Mhm.Vai zini, ko nozīmē dzīvot kā nepareizajam cilvēkam? Teikšu tā, es varbūt ļoti bieži spēju savākties. Ja sāktu stāstīt par visiem dēmoniem, kas manī ir, tu būtu pārsteigta. Vilinājums ļauties dēmoniem ir nenormāls.Teici, ka tavs varonis Aleksejs ir laimīgs cilvēks. Kā tu to domā? Vai viņš ir laimīgs muļķis, kurš plūst pa straumi un nepatikšanas vienmēr kaut kā pašas atrisinās? Nuja! Viņš ir izdomājis, ka ir nelaimīgs. Tāds nerealizējies inteliģents. Sapinies pats savās jūtās. Kaut kādā brīdī viņš vairs neatšķir kaislību pret sievieti no kaislības pret azartspēlēm. Esmu pārliecināts, ka viņam patīk tā sajūta — būt nelaimīgam. Tas ir zaudētāja sindroms, kas viņam iekšā.Kāpēc viņš dodas uz kūrortu? Atpūsties? Laimi meklēt? Tāpēc, ka turp dodas viņa darba devējs ģenerālis. Viņš ir kā guvernante ģenerāļa bērniem, kaut varētu būt pasniedzējs augstskolā. Taču pie visa vainīga finansiālā situācija valstī: inteliģenti pelna ārkārtīgi maz, un viņš ir spiests strādāt pie pustraka ģenerāļa, kurš iemīlējies par sevi "sešpadsmit" reižu jaunākā meitenē. Aleksejs dzīvo, cerēdams, ka no gaisa nokritīs miljons. Viņa izpratnē tas ir brīvības mērs. Viņš ironiski postulē, ka brīvs cilvēks ir tas, kuram ir miljons.Bet vai tā lielā mērā nav taisnība, ja godīgi? Jā. Tikai jautājums, ko ar to miljonu cilvēks grib darīt. Vai mērķis ir gulēt pludmalē, dzert kokteili ar lietussardziņu vai paņemt pauniņu un doties uz Laosu.Kārdinājums pēc blue curacao dzēriena ar lietussardziņu ir liels... Nuja. Kad tev ir miljons, parādās jaunas atkarības. Mjā... Ja man būtu miljons, es samaksātu 160 tūkstošus, lai taču tā Neprāta cena turpinās. Lai nebūtu tā, ka pensionāri, kuri ziedo šim seriālam, maksā man algu.Tu arī esi ideālists. Savu miljonu gatavs veltīt darbam! Ko nu es tur daudz... Ja tev būtu miljons, vai tad tu neaizbrauktu ar Ilzi (A.Skrastiņa sieva Dailes teātra aktrise Ilze Ķuzule — A.B.-R.) uz kādu salu atpūsties? Tas droši vien būtu pirmais, ko mēs izdarītu!Laikam jau šī izrāde būs sitiens pa pakrūti šim laikam, kad ilgas pēc miljona droši vien izjūt daudz mūsu valsts iedzīvotāju. Katrā ziņā man lasīt Dosto­jevski ir vieglāk nekā mūsdienu autorus. Man šo darbu lasīt bija viegli, kaut teātra spēlēšanai tas ir ļoti, ļoti nepateicīgs materiāls. Tāpēc, ka tas ir dienasgrāmatas formātā steigā uzrakstīts. Beigas ir kā piekabinātas, jo tuvojās nodošanas termiņš, Dosto­jevskis steidzās. Tas bija pasūtījuma darbs, viņam vajadzēja naudu. Viens, kas mani uzrunā šajā Dostojevska romānā, ir pārprastā brīvības tēma. Otrs — man liekas, vissvarīgāk ir, kas cilvēkam notiek mājās. No tā taču viss sākas. Ģimene, mīlestība — nekā svarīgāka nav.Kāpēc Romāns Kozaks tieši tevi izvēlējās Alekseja lomai? Plosošās lomas ir tavs jājamzirdziņš, un tagad atkal! Tā sanācis. (Smaida.) Domāju, Kozaks nepazīst visus Dailes teātra aktierus. Viņš izvēlējās mani, jo pazīst, lai ir drošība. Varbūt, ja viņš pazītu citus tikpat labi kā mani, es nedabūtu šo lomu (A.Skrastiņš pagājušajā sezonā spēlēja R.Kozaka izrādē Ivonna, Burgundijas princese Dailes teātrī —A.B.-R.) . Kā ir strādāt ar Kozaku? Ļoti labi! Katram režisoram ir individuālas metodes. Vieni ļauj aktierim pašam izmocīties, lai gan ceļu un rezultātu jau zina. Citi tevi no pirmās dienas vada kā locis. Es ļoti gaidu, kad nākamajā sezonā teātrī strādās Jans Villems van den Boss, kas taisīja Spilvencilvēku. Viņš nāk ar Eiropas teātra metodi, Kozaks — ar krievu metodi. Man liekas, tas aktieri ļoti pilnveido garīgā ziņā, jo šie režisori ir spēcīgas personības. Kā teicis Dostojevskis, ar gudru cilvēku interesanti parunāties. Kozaks strādājot ļoti pieturas pie ābeces. Atgādina lietas, kas mācītas, bet piemirstas. Mani fascinē viņa paradoksālā domāšana.Šajā izrādē uz skatuves atkal būsi kopā ar Rēziju Kalniņu. Jums ir spēcīga partnerība... Mums ir ļoti viegli spēlēt kopā. Vulgāri izsakoties, mēs tērējam mazāk laika, lai radītu kaut kādas lietas izrādē, jo saprotamies no pusvārda. Ar Rēziju spēlēt ir liela bauda — viņas jūtīguma, spējas improvizēt, pielāgoties dēļ. Viņa ir tāds meistars! Rēzija nesen intervijā atklāja, ka viņai pēdējā laikā ir ļoti svarīgi, kāda jēga izrādē un viņas lomā ielikta. Kaut ko stilīgu, bet bezjēdzīgu viņa nevēlas spēlēt. Un tu? Es droši vien pieeju egoistiskāk. Man ir svarīgi, vai lugas materiāls ir interesants. Vai loma, ko man piedāvā, mani uzrunā. Vai tas ir kaut kas, ko līdz šim uz skatuves neesmu darījis, vai — intuitīvi — kaut kas no tā, kas jau bijis. Ja izrādes tēma nesakrīt ar maniem principiem, kuru man nemaz nav, es neatsakos. Es izvairītos atbildēt uz šo jautājumu kontekstā ar Dievu vai tamlīdzīgi. Svarīgi, kas izrādi iestudē.Jaunās izrādes horeogrāfe ir Alla Sigalova, kura LNO pirms vairākiem gadiem iestudēja spilgtu izrādi Dzeltenais tango. Vai tev strādāt ar viņu ir interesanti? Man tā ir pilnīgi jauna pieredze, jo Alla pret mani izturas kā pret profesionālu dejotāju. Mēs teātrī esam mazliet pieraduši pīčkāties: jaunu soli, kombināciju atkārtot simt reižu, un horeogrāfs rāda priekšā. Alla parāda vienu reizi, un tev uzreiz ir jādara. Ļoti profesionāli, ledaini. Es uzreiz dabūju maksimālo koncentrāciju. Nav kur atkāpties! Vairāki numuri, kas nebūt nav vienkārši, man jāizpilda kopā ar profesionāliem dejotājiem. Alla vienreiz parāda man un viņiem — viņi uzreiz dara, jo viņiem uz skatuves kājas ir tas pats, kas man mute. Arī es esmu spiests saņemties. Tā man ir fantastiska pieredze! Kas vēl attiecas uz Kozaku, Sigalovu, Janu van den Bosu — viņi uz mēģinājumiem nāk absolūti sagatavojušies. Man kā aktierim pat brīžiem ir neērti. Man tas uzreiz liek saņemties. Tā man pietrūkst, strādājot ar citiem.Tev jau darba netrūkst, vari izvēlēties. Jau zinu par nākamo sezonu, būs vismaz trīs ļoti interesanti darbi. Tie gan prasīs spēkus. Esmu slinks. (Smaida.)Sanāk, ka krīze valstī tevi neskar? Darba daudz! Mēs runājam, ka ir finansiālā krīze, bet vairāk, man liekas, valstī ir emocionālā krīze. Rēnums attiecībās. Rēnums lēmumos. Neuzdrošināšanās riskēt, iet uz visu banku idejas dēļ. Atceros teicienu no Ingas Utenas grāmatas par Godmani. Viņš skaidroja, ar ko atšķiras labs politiķis no slikta politiķa. Labs politiķis ir tāds, kurš šodien spēj pieņemt nepopulāru lēmumu, par ko visi viņam krīt virsū, bet pēc pieciem gadiem, kad šis politiķis varbūt vairs nemaz nebūs pie šprices, šis lēmums nostrādās. Tagad man patiešām ir bail par valsti. Tiek sačakarēta pamatstruktūra, tādas nozares kā, piemēram, lauksaimniecība. Man patīk omulīgi lauku cilvēki, kuri ņemas ar govīm, izliek pienu uz ceļa. Tas ir ļoti svarīgi mums visiem, Latvijai.Arī man ir pārliecība, ka šajā laikā ļoti svarīgi ir pastāvēt citam par citu — tā kā tagad tu, aktieris, par lauksaimniekiem. Tāpēc, ka viņi ir Latvijas sāls. Jā, viņi nodrošina lietu kārtību. Kā Brigadares Dievs, Daba, Darbs. Viņi — tie esam mēs! Latvija taču nav milzīga starptautiska tranzītlidosta. Latvija ir tās arhetipiskās lietas, kas pastāvējušas vienmēr, un nedrīkst pieļaut, ka tās tiek izjauktas. Ka Lielvārdes jostā raksts tiek mainīts....ar Starptautiskā Valūtas fonda procentiem. Jā, to negribētos.Vai par risku, kas nepieciešams, tu runāji arī plašākā nozīmē? Tevis kā aktiera, cilvēka, pilsoņa risks vai, precīzāk — uzdrošināšanās, šajā laikā ir būtiska? Plašākā — mīlestības nozīmē noteikti! Negribu konkretizēt, bet pirms gada kādā dzīves situācijā pats personīgi ļoti riskēju. Divas reizes izdarīju tā, kā nemūžam agrāk nebūtu uzdrošinājies. Pagāja gads, un es vinnēju.Varēji smagi zaudēt? Jā. Tajā brīdī es liku uz spēles visu savu vīrieša patmīlību.Tagad jaunajām ģimenēm būs jāsper drosmīgi soļi. Portālā Cālis lasīju sievietes ar skumjām paužam, ka gribējuši ģimenē mazuli, bet krīze klāt, un nāksies atlikt līdz labākiem laikiem. Ko tu par to saki? Protams, es par to domāju. Taču tad atceros, ka manam vectēvam, kuram bija vairākas izglītības, kā padomju laika pensionāram pensija bija ap 60 rubļu. Mana mamma daktere strādāja poliklīnikā nonstopā un saņēma 90 rubļu. Tēvs arī bija ārsts. Vecaistēvs, būdams pensionārs, laboja ģeodēzijas instrumentus un klavieres. Mēs izdzīvojām. Varbūt tādēļ, ka viņi visi bija tādi prātīgi, taupīgi.Tu arī tāds esi? Absolūti ne. Taču man gēnos kā vīrietim ir ielikta lietu kārtība, kā ģimenē jābūt. Man patīk tā sajūta, ka esmu saimniekpapus un uzņemos atbildību. Baigais izaicinājums ir brīžos, kad man kaut ko prasa, īsti nezinu, bet man kā ģimenes galvai jāsniedz atbildi. Tajā brīdī man jāspēj sniegt pareizo atbildi. Anekdotes par vīru, kurš sēž pie televizora, dzer aliņu un pieprasa vakariņas, nav par mani. Man pat mazliet neērti, ja sievietei manis dēļ kaut kādi darbi jādara. Kopš 13 gadu vecuma esmu dzīvojis viens un pieradis pats visu darīt.Neesi švītiņš, kurš visu sev, sev un bez Burberry mēteļa mugurā jūtas slikti? Nē, es nopirku Kalvin Clain zābakus, bet tikai tāpēc, ka tiem bija milzīga atlaide!Sievai smaržas dāvini? Protams!To tu pateici ar tādu laimīgu sejas izteiksmi. Ģimene ir tas mans miljons... Mans bankas konts. Tādā ziņā krīze mani neskar. Nav būtiski, kad tu apprecies — vai tev ir 20 vai 30, vai 60 gadu. Svarīgi ir just, ka ir īstais brīdis. Īstais cilvēks. Jā, bet 20 gadu vecumā var apprecēties reibinoša seksa vai apziņas "mēs abi studējam filozofiju!" dēļ. Tev ir pāri trīsdesmit, un motīvi droši vien citi. (Smaida.) Manā vecumā var apprecēties, jo, hei, mums abiem patīk sēņot!Kāpēc tu izvēlējies tieši Ilzi? Vēl nesen sieviešu žurnālu aptaujās biji starp iekārojamākajiem vecpuišiem. Tāpēc, ka viņa ir Ilze. Es mīlu visu, kas viņa ir. Sievišķīgā harisma mani vienmēr ir pievilkusi. Ar viņu spēlēt pārī uz skatuves vari iedomāties? No tā droši vien nevarēsim izvairīties. Tas būs interesanti. Ko, tavuprāt, skatītāji vispār no teātra gaida? Emocionālu karuseli! Patīk mūzikli. Patīk mazliet paraudāt, bet lai tomēr vairāk vajadzētu smieties. Ja tu pajautātu skatītājiem, ko viņi nākamajā sezonā visvairāk gribētu redzēt, es domāju, atbilde būtu: Brodveju divi!