Atskaties naidā - ekspresrecenzija

"Atskaties naidā" galvenais trumpis ir "uzpazīšana" Izrāde nežilbina ar formas atklājumiem, pārsarežģītām virāžām un trikiem, ir pat uzsvērti atbrīvota no visa liekā. Tikai teksts un savstarpējās attiecības. Scenogrāfe un kostīmu māksliniece Rūta Kuplā telpu iekārtojusi sadzīves priekšmetiem – gulta, skapis, kumode, pāris krēslu, gludināmais dēlis... Cik daudz dzīvei vispār vajadzīgs? Pirmajā cēlienā priekšmetiskā vide ir saspiestāka, tuvāka, otrajā – tie paši priekšmeti, bet plaisa, kas iezīmējas starp cilvēkiem, gluži fiziski atspoguļojas arī telpā. Priekšmeti izklīst, "pazaudējas" un pirmā cēliena siltuma vietā telpu gluži sajūtami caurstrāvo atsvešinātība, lielie attālumi, kuriem pāri ļoti gribas tikt, bet... ir daudz grūtāk.

Interesanti, kā izrādi uztver cilvēki ar citādu dzīves pieredzi – tādi, kas lugas varoņos neatpazīst tuvus draugus, tālākus paziņas vai paši sevi. Vai zirgošanās, uzsvērtā nežēlība citam pret citu pirmajā cēlienā "nolasās" kā tuva draudzība, bet šķietamā attiecību normalizācija otrajā – kā atsvešināšanās? Vai arī – tā vienkārši ir pieaugšana? Objektīvi droši vien ir abējādi, bet tiem, kas "uzpazīst", izrādē ir savi īpaši prieki. Pirmizrādē man aiz muguras sēdēja puisis, kurš acīmredzami uz skatuves skatījās savu dzīvi – par to liecināja viņa klusie izsaucieni laiku pa laikam. Domāju, viņš zālē tāds nebija vienīgais. Un tas ir forši – ka teātris "pa tiešo" var piekļūt cilvēkam ļoti tuvu. Var jau būt, ka tas nav mākslas primārais uzdevums – atspoguļot to, ko visi jau tāpat zinām, ka mākslai vajadzētu atklāt ko jaunu, uzdot neērtus jautājumus, provocēt. Bet vairums jaunu cilvēku Latvijas teātrī ko savu var atrast tik reti, ka JRT Mazās zāles repertuārs, man liekas, trāpa naglai tieši uz galvas. Ļaut saprast, noticēt, ka teātris var būt kaut kas personiski būtisks, runāt par tavām problēmām - tas jau skan gandrīz pēc misijas apziņas. Protams, šī "misija" ir mana vairāk vai mazāk loģiski veidota "programmas" konstrukcija, bet neapšaubāmi V.Piņķa izrāde ir tuva Ilzes Rudzītes "Cēlgāzēm" vai "Sarkano lukturu ziemai".

Tiem, kas "uzpazīst" un vienlaikus zina, kas ir Dž.Osborns, atliek sajūsmināties, cik laikmetīgi un "nesociāli" skan teksti izrādē. Izrāde nav sociāli politiska kritika, bet gan pat intraverts stāstījums par paaudzi. Nedomāju, ka V.Piņķi ir nodarbinājis jautājums, kāpēc viņa izrādes varoņi ir tādi, kādi ir, no kādas vide viņi nāk, kāds ir viņu sociālais stāvoklis un izredzes. Un šodien Latvijā tas patiešām jauniešu vidū ir otršķirīgs jautājums. Jautājums par to, kādi ir cilvēki un kādas attiecības, gan ir ļoti aktuāls, un izrāde par to stāsta. Bez izlikšanās, bez liekas jutināšanās vai uzspēles. Cilvēki ir tādi, kādi ir, un tādiem arī jādzīvo. Nevienozīmīgumu un smalkas psiholoģiskas nianses izrādē ienes lieliskā aktierspēle – Kaspars Znotiņš (Džimijs), Andis Strods (Klifs), Iveta Pole (Elisona) un Inga Alsiņa (Helēna). Īpaši no K.Znotiņa nenovērst acis – "ārdīšanos" tik viegli būtu pārvērst vienā vai otrā "ekstrēmā", tēlojot galēji pozitīvu vai negatīvu varoni. K.Znotiņa Džimijs ir ikdienišķs cilvēks ne pārāk vienkāršās attiecībās. Aktierspēle un lakoniskais miers, domāju, šajā izrādē ir vērtības, ko pamanīs arī tie, kam iestudējumā risinātās problēmas pasvešas.