Baiba Broka. Gaidīšanas laiks

Alvja Hermaņa tēze, ka katra cilvēka stāsts ir interesantāks par jebkuru Šekspīra darbu, ļoti labi tika pieņemta arī ārpus teātra. Tieši pēc Latviešu stāstiem parādījās visi tie žurnāli — Patiesie Stāsti un to līdzinieki —, saka Baiba Broka. Jaunā Rīgas teātra aktrise un viņas dzīvesbiedrs skaņu režisors Gatis Builis gaida otro bērniņu, tāpēc Baiba Broka uz laiku atvadīsies no skatītājiem. Gaidīšanas laiks sakrītot ar nogaidīšanas laiku — no malas paskatīties, kā teātris attīstīsies, lai tajā atgrieztos jauniem spēkiem.

Pagājušā gada Ziemas­svētkos teātrī stāstīji pasakas. Patlaban esi spiesta darbu piebremzēt. Vai tas maina skatījumu?

Jūtos gana komfortabli. Desmit gadu es visu godīgi esmu atdevusi darbam teātrī, tāpēc man tagad nav iekšēju pārdzīvojumu, ka kaut kas iet garām. Aktiera tehnikā runā par lielo un mazo uzmanības loku. Es šobrīd esmu mazajā tajā, kas ap sevi, ap ģimeni. Domāju par lietām, kas skar manas dzīves tālāko virzību. Pilnīgi skaidrs, ka nekas vairs nebūs tā, kā bija. Agrāk tam nepievērsu uzmanību, bet bērns prasa ļoti daudz uzmanības, enerģijas... Visu, kas tev ir. Tāpēc grūti saprasties cilvēkiem, kuriem ir bērni, ar tiem, kuriem bērnu nav. Es, piemēram, esmu diezgan kategorisks cilvēks, un ar to Baibu, kura pirms gadiem pieciem bija teātrī, man būtu ļoti grūti saprasties. Mums ir ļoti atšķirīga dzīve. Droši vien tas nav labi, bet, ja dzīvē kaut ko dara par simt procentiem, cilvēks kļūst kategorisks. Uz brīdi sašaurinās uzmanības loks. Arī redzesloks varbūt.

Kādā intervijā pirms ga­­diem tu teici — baidos no tā, ka būs jāapstājas.

Jā, tad es baidījos. Un arī bija jābaidās. Bet dzīve rit pēc kādas iekšējas loģikas. Ir tas, ko gribi pati, un ir dabas noteiktie termiņi, kuriem jāseko. Daba pasaka priekšā, ka šobrīd nevajag jaunu lomu, bet vajag mazu bērnu. Pēc desmit intensīva darba gadiem ir jāatrod, kā atjaunot savus resursus. Iespējams, šis ir brīdis, kad to darīt un gūt jaunu pieredzi. Var arī citādi, bet domāju, ka tas, ko iegūst ar bērnu, ir neaizstājams. Bērns atver lietas, kas agrāk varbūt pat neinteresēja.

Tavā aktrises darbā piekusumu nemanīja.

Radoša izsīkuma nebija. Bet ir zināms apmulsums, un šobrīd es ar vērotāja pozīciju esmu mierā. Paskatīšos, kas notiek ar mūsu teātri, kur mēs virzāmies.

Kas ir apmulsuma cēlonis?

Ar Latviešu stāstiem, Latviešu mīlestību un Vectēvu esam sasnieguši kvintesenci stāstīšanas formā. Nezinu, kā, šajā virzienā ejot, virzīties tālāk. Man ir savākts materiāls, gatavojoties jaunai izrādei, bet skaidrs, ka to vairs nevar likt vecajā, teiksim, Latviešu stāstu formā. Bet kā turpināt...

Mani aizvien vairāk interesē klasikas iestudējumi. Bez tiem aktieris tomēr nevar attīstīt savu karjeru. Desmit gadu esmu no tiem izvairījusies, tagad labprāt spēlētu. Tā ir iespēja aktierim attīrīt sevi kā instrumentu. Gribētu iestudējumu, kas prasa izdziļināšanos, — Čehovu, Ibsenu varbūt. Šekspīru es vispār neesmu mēģinājusi.

Nesen nospēlējām pēdējo Triju māsu izrādi. Dažādu ap­stākļu dēļ kādu laiku nespēlēsim — krīze, izrāde nepelna. Nolēmām atzīmēt, un es tā vieglprātīgi izrunājos — jā, pēdējā... Tad Elita Kļaviņa teica ko tādu, par ko aizdomājos. Tas bija par aktiera mūžu — kad vēl tev būs tāda loma? Tādu vieglprātību, kāda ir divdesmit gadu vecumā, kad ņem katru lomu, ko piedāvā, tagad vairs nevar atļauties, jo šķirties no lomas vairs nav tik viegli. Esmu ļoti priecīga, ka no repertuāra Trīs māsas tomēr netiek izņemtas, un mēs vēl spēlēsim, kamēr vien spēsim spēlēt. Jo to, ko iespējams dabūt, pa īstam iedziļinoties Čehovā, vajag katram cilvēkam. Čehovs tik dziļi pazīst cilvēku un dzīvi, ka iespēju saskarties ar viņu nedrīkst tik viegli atdot. Vajag šādus iestudējumus — dziļus.

Saka — uz JRT nāk cilvēki, kas gatavi strādāt ar sevi. Vai Triju māsu nespēlēšana nozīmē, ka pašlaik arī JRT skatītājs vairs negrib sevi apgrūtināt ar ko smagāku?

Piekrītu, mums nav vieglā žanra izrāžu. Bet, ja salīdzina, teiksim, Latviešu mīlestību un Trīs māsas, Trīs māsas ir grūtāk uztveramas. Cilvēki negrib iedziļināties izrādēs, kas par šodienu nerunā tieši, kurās šodiena jāredz aiz tēliem.

Vai krīze sabiedrību maina? Kas notiks ar teātri?

Teātri apmeklē ļoti plāns slānītis Latvijas iedzīvotāju. Tie, kuri to darīja, darīs. Vai viņi veido Latvijas pamatmasu? Šaubos. Man nav ilūziju, ka teātris ļoti ietekmē sabiedrību. Mēs varam neļaut atslābt nelielai daļai cilvēku, teikt — mēs vēl domājam, jūtam, neesam vēl ieslīguši tikai merkantilismā, ir vēl arī citas vērtības.

Bet — ko mēs te tagad runājam? Varam jau sanākt un smalki runāt par smalkām matērijām, bet, kad sastopies ar cilvēkiem, kuri netiek tālāk par ikdienas dzīvi... Ne jau tāpēc, ka negribētu. Apstākļi tādi. Šodien mākslinieks nevar nebūt kreiss. Es nevaru būt laimīga, ja man blakus ir tik daudz nelaimīgu cilvēku. Tad man būtu jābūt nozombētai, nejūtīgai. Bet ko es varu darīt? Diemžēl lielām lietām es neticu. Domāju, ka katrs var ko izdarīt tikai savā mazajā pasaulē. Es, piemēram, mazliet varu palīdzēt saviem tuvākajiem, tiem, kas ir ap mani.

Tu šogad iesaistījies vairākos sociālajos projektos — atbalstīji Latvijas mežus, piedalījies izglītības projektā Iespējamā misija…

Es neatteicos, bet arī neko īpašu neesmu izdarījusi. Paust savu viedokli, ja jūti, ka tevī varētu ieklausīties, — tas, manuprāt, ir domājoša cilvēka pienākums. Tas nav nekas īpašs. Īpašs ir tas, ko dara Alvis Hermanis. Es viņu cienu tāpēc, ka viņam ir drosme un spēks izturēt kritiku par savu viedokli. Viņš ir domājis par lietām, nevis tikai plūdis, un viņam ir sava pozīcija. Jā, tā ir strīdīga, bet viņš uzņemas provokatora lomu.

Pret JRT attieksme ir divējāda — bezierunu dievināšana vai absolūts noliegums. Kā to izjūt teātrī?

Lai kas notiktu ārpusē, teātrī ir sajūta, ka jāstrādā un nedrīkst apstāties. Komiski, ka teātri ienīst tie, kuri, izrādās, te neko nav redzējuši. Tāpēc nav vērts strīdēties. Es arī neticu, ka tas, ko darām, var izraisīt tik negatīvu reakciju, jo mēs iestudējam vienkārši, cilvēcīgi un par pamatvērtībām. Kā to var neuztvert?

Cilvēki reizēm saka — atkal stāsti. Kaut līdz šim tie katrreiz bijuši jaunā pakāpē, vai ir sajūta, ka Hermanis konsekventi turpina šo virzienu? Vai tomēr mainās?

Mūsu prieks un laime ir tā, ka Alvis nepārtraukti meklē, attīstās. Viņam nevar pārmest, ka viņš atražotu. Tas, ka stāsti ir sasnieguši augstāko punktu, ir mana sajūta. Bet, domāju, arī Alvja, jo tās izrādes, kas pašlaik top, veidojas jau mazliet citādi. Aktieri joprojām ir līdzautori. Tas, cik tālu vēl varam iet šajā virzienā, ir jāpārbauda. Re­dzē­sim, kāda mums kapacitāte, jo tas, protams, ir smags darbs un arī pārbaudījums, cik augstu katrs var palēkties. Tagad es, piemēram, Latviešu stāstos stāstītu citu stāstu. Izdarīt var ļoti daudz, ja ir personisks aicinājums. Tas man profesijā liekas ļoti svarīgi. Ja aktieris strādā tikai tāpēc, ka kaut kur jāstrādā, nav vērts strādāt. Tādus darbus, kādi ir Latviešu stāsti vai Latviešu mīlestība, nevar izdarīt, ja neparaksti darbu ar sirds asinīm.