Jaunā teātra apvienība ar grūti izrunājamo nosaukumu Esarte (transkribējot būtu: [Es ar’ te!]) savu pirmo izrādi Pēdējās stundas, kas ir skatāma Dirty Deal Teatro telpās, laidusi klajā lielu cerību gaismā. Režisora Elmāra Seņkova vārds teātra vidē jau sen komentārus neprasa, un arī pagājušā gada Latvijas Kultūras akadēmijas leļļu aktierkursa absolventi (no tiem septiņi spēlē jaunajā trupā) gan atsevišķi, gan kopā ir likuši sevi pamanīt diplomdarbos un atsevišķos projektos kā domājošus, talantīgus māksliniekus, kurus īpašus padara viņu spēja atdzīvināt lietas. Varbūt tieši tāpēc, ka līdz šim cerību bijis tik daudz, pirmais rezultāts atstāj zināmu mazuma piegaršu. Cerības tas gan nemazina joprojām.
Lēciens nezināmajā
Pēdējās stundas veidotas dokumentālā teātra estētikā, un šajā ziņā tā ir jauna pieredze ne tikai vakardienas studentiem, bet arī Elmāram Seņkovam, kurš bezbailīgi turpina testēt savas profesionālās robežas. Būtu taču drošāk un paredzamāk iet pa pārbaudītiem ceļiem un iestudēt ar jauniešiem kādu labu, gatavu lugu. Vai atklāt jaunu teātri ar jau iespēlēto, izcilo izrādi Medības (lieku reizi gribas raidīt lūgumu kosmosam un producentiem atrast piemērotu telpu un apstākļus, lai šo izrādi varētu regulāri spēlēt). Tiesa, tur aktieru sastāvs ir plašāks par Esarte pieteikto. Lai kādi būtu iemesli, Pēdējās stundas ir riskants lēciens nezināmajā, un tieši tas šo darbu padara interesantu.
Nez vai ir vietā šo projektu jel kā salīdzināt ar Alvja Hermaņa izrādi Garā dzīve (2003), kaut šķietami tēma uz to mudina. Pat ja dažiem Esarte aktieriem tagad ir apmēram tikpat gadu, cik dažiem JRT aktieriem tolaik, pat jaunākajam Garās dzīves "večukam" Kasparam Znotiņam toreiz bija aiz muguras jau pieci gadi teātrī, turpretim Pēdējo stundu jauniešiem šī ir pirmā sezona pēc augstskolas beigšanas.
Kardināli mainījies ir arī Latvijas teātra konteksts. Garā dzīve bija novatoriska it visā – tēmā, pieejā materiālam, realizācijā. Unikālais Alvja Hermaņa dokumentālās cilvēkpētniecības izrāžu cikls ar to tikai sākās. Pašreiz dokumentālā teātra zona Latvijā ir attīstījusies plaši un daudzveidīgi. Divas izrādes par vecumu tapušas pavisam nesen. Pagājušajā sezonā Inga Tropa Dirty Deal Teatro iestudēja jaunās dramaturģes Lindas Rudenes diplomdarba lugu Armastus, kuras pamatā ir lugas autores personiskā pieredze attiecībās ar vecmāmiņu un kurā aizkustinošu vientulības un vienlaikus mīlestības stāstu nospēlē Inta Tirole un Jānis Skanis. Savukārt šosezon estētiski un saturiski daudzslāņainu izrādi Vecmāmiņu valsts – pētījumu par vecumu psiholoģiskā, sociālā un ekonomiskā aspektā Paulas Pļavnieces režijā – radījusi teātra trupa Kvadrifrons.
Kas notiek pansionātā
Vai Pēdējās stundas uz šī izteiksmīgā fona pasaka ko jaunu? Nē un jā.
Lai arī izskatās, ka ir, tomēr šī nav izrāde par vecumu. Nevar gan droši spriest, vai tā bijusi apzināta iecere vai tā sanācis. Aktieri braukuši uz vairākiem Latvijas pansionātiem, tikušies ar turienes cilvēkiem un savākto materiālu paši pārvērtuši dramaturģiskā un skatuves valodā (vismaz izrādes programmiņā dramaturģijas konsultanta vārds nav atrodams). Askētisku spēles laukumu ar pieciem krēsliem un LED gaismas stieni fonā veidojusi scenogrāfe Līga Zepa un gaismu mākslinieks Niks Cipruss. Tas atgādina anonīmu uzgaidāmo telpu, kurā mūsdienīgi ģērbti jaunieši ienāk un iziet, lai dalītos iespaidos par pansionātos pieredzēto. Izrādes struktūra veidojas no atsevišķām, etīdēs balstītām ainām, kurās nemainīgi klāt - esošs ir tikai viens varonis – vecs vīrs Ģirts precīzā Matīsa Budovska iemiesojumā.
Izrādes kopiespaids ir ļoti nevienmērīgs gan dramaturģijas, gan aktieriskās iesaistes un realizācijas dēļ. Piemēram, Alīdai Pērkonei dota tikai viena īsa teksta epizode, savukārt Mārtiņa Gaiļa dominējošā izteiksme ir tieši ķermeņa valoda. Būtībā aktieriem izrādē ir trīs uzdevumi: fiziski atveidot vecu cilvēku vai noteiktu raksturu, tipāžu; reprezentēt savu pieredzi, novērtējumu, sajūtas jeb brehtisko gestus – ko es kā cilvēks domāju par savu varoni vai pats par sevi; savienot pirmās divas zonas, brīvi pārejot no "es" uz "viņš" un atpakaļ. Manis redzētajā izrādē ar visiem līmeņiem pārliecinoši tika galā Elizabete Skrastiņa un Matīss Budovskis, savukārt pārējie aktieri lielākoties tikai saturiski piedāvāja dažādus skatpunktus uz pansionātu kā diezgan noslēgtu pasauli.
Ir cilvēki, kas tur strādā; ir cilvēki, kas tur dzīvo; ir cilvēki, kas īslaicīgi ienāk no malas, pie tiem pieder arī paši aktieri. Būtiski, ka neviena no šīm zonām nav viendabīga. Piemēram, Sandijas Dovgānes aprūpētāja Nadja ir te iederīga un kardināli atšķirīga no nebalsī ķērcošās Unas Eglītes aprūpētājas. Te ir Elizabetes Skrastiņas košā flamenko dejotāja, kas tieši te atklājusi savu radošo potenciālu, un te ir viņi paši – jaunie aktieri Agris un Matīss, Una un Mārtiņš, kas atbraukuši ar koncertu un pašironiski atklāj, cik negaidītu nozīmi šajā vidē iegūst pazīstami dzejoļi vai cik daudz prieka pat lielākajiem skeptiķiem var sagādāt leļļu teātris ar lidojošu ananasu.
Visprecīzāk dramaturģisko kontrapunktu iezīmē Agris Krapivņickis. Šarmanti izplātījies, miegdams ar aci meitenēm pirmajā rindā, ka ir jauns, stilīgs aktieris, par kuru rakstīts Teātra Vēstnesī, viņš ātri saņem Matīsa Budovska Ģirta uzrūcienu: "Kas tas vispār par žurnālu, kurš gan to lasa, redzu tādu pirmo reizi." Un pēc brīža mēs uzzinām, kā šis valdzinošais veiksminieks pusstundu sēž savā mašīnā, pīpēdams vienu cigareti pēc otras un izdomādams dučiem stulbu iemeslu, kāpēc nespēj sevi piedabūt ieiet pa pansionāta vārtiem.
Jā, mēs no bijāmies
Zīmīgi, ka izrādē praktiski nemaz netiek izmantotas aktieru privātās attiecības ar vecumu, piemēram, ģimenē. Laikam jau apzināti pansionāts ir izvēlēts kā koncentrēta līnija pieredzei, kuru negribas piedzīvot, no kuras ir bail. Ironiski šo sajūtu atklāja arī Pēdējo stundu pirmizrādes laikā demonstrētais LTV1 raidījums Aizliegtais paņēmiens. Lai kā mums gribētos salīdzināties ar Skandināvijas stabilo sociālo sistēmu, tas vismaz pagaidām nav iespējams. Lai kā mums gribētos, ka jauni aktieri un režisors, pirmo reizi iekāpjot sarežģītā un nepazīstamā pasaulē, no tās iznāktu ar estētiski pārsteidzošu mākslas darbu, tā nenotiek.
Izrādes autori neslēpj – jā, mēs nobijāmies, jā, mēs netikām ar šo pieredzi galā. Starp citu, tāpat kā Aizliegtā paņēmiena žurnāliste, kura publiski atzīst, ka fiziski un emocionāli smago aprūpētājas darbu konkrētajos apstākļos nav spējusi veikt un tāpēc divos no trim aprūpes centriem nostrādājusi pavisam īsu laiku.
Izrādes fināls ir ļoti ietekmējošs. Vispirms Elizabetes Skrastiņas guļošās sievietes monologs, no vienas puses, ir fizioloģiski absolūti precīzs, bet, no otras puses, arī simbolisks – tajā pilnībā pazūd dzimuma vai vecuma identitāte, ir tikai lēna, dziestoša balss no tumsas. Un pēc tam, līdzīgi kā izrādes sākumā no šķiltavas un cigaretes izaug, tā beigās turpat – cigarešu paciņā un tumsā – ieslīd atpakaļ Matīsa Budovska vecais vīrs un gaismā paliek jauns cilvēks ar drusku skumju smaidu. Tikai tagad frāze "es esmu nemirstīgs", ar kuru drusku lecīgi izrāde sākās, jau skan pavisam citā intonācijā, jo pa vidu ir šis tas pieredzēts.
Jā, kopumā izrādes veidotāji īsti netiek klāt vecuma, vientulības, sāpju, nāves tumšajām zonām, kaut tēmas un nosaukuma izvēle ļauj ko tādu gaidīt. Toties viņi ļoti godīgi, bez romantizācijas un ilūzijām ieskatās acīs savām bailēm un cerībām. Savās sajūtās viņi nebūt nav vientuļi, pat ja to, skatītāju zālē sēžot, ne pārāk gribas atzīt. Reizēm divdesmit gadu vecumā ar vecāku vai vecvecāku nevarību izdodas tikt galā vieglāk nekā piecdesmit gados. Viena lieta ir redzēt mierīgi mājās aizmiegam savu vecomammu, cita – saskarties ar aprūpes iestādi.
Varbūt vismaz vienā aspektā Pēdējās stundas tomēr var salīdzināt ar Garo dzīvi. Alvis Hermanis kādreiz teica, ka Garo dzīvi spēlēs tik ilgi, kamēr aktieri sasniegs savu varoņu vecumu. Arī Pēdējās stundas šī pati komanda varētu pēc divdesmit gadiem iestudēt vēlreiz. Var gadīties, ka atšķirības nemaz nebūtu tik lielas.
Pēdējās stundas
Dirty Deal Teatro 3.–5.III, 16.–18.IV, 8.–10.V, 2., 3.VI plkst. 19