Mani sauc Iveta Pole, man ir 44 gadi. Budismā vecums tiek uzskatīts par ciešanām, bet es negribu ciest. Es gribu sagaidīt savas krunkas ar mieru, bez bailēm kļūt vecai un nevajadzīgai pasaulē, kas pielūdz jaunību, – aktrise un režisore Iveta Pole kopā ar mākslinieci Katrīnu Neiburgu teātrī Dirty Deal Teatro iestudē izrādi Vecajo kults, ko viņas nodēvējušas par vecuma pieņemšanas ceremoniju vai sapulci. Pirmizrāde notiks piektdien, 10. oktobrī. "Mani sauc Katrīna Neiburga, man ir 47 gadi, un pēc 23 gadiem man būs 70. Gribu, lai to brīdi gaidu ar prieku," piebilst Ivetas Poles radošā partnere. Vecajo kulta komandā darbojas arī komponists Edgars Mākens, rakstnieks Ilmārs Šlāpins un aktieri Mārcis Broks, Dace Everss, Ģirts Krūmiņš un Regnārs Vaivars.
Šis ir jau trešais Ivetas Poles un Katrīnas Neiburgas kopdarbs. "Mēs sadraudzējāmies Jaunā Rīgas teātra izrādes Sarkano lukturu ziema veidošanas laikā," atminas Katrīna Neiburga, kura režisores Ilzes Rudzītes iestudējumam radīja telpu un kostīmus. Par viņu pirmo sadarbības projektu kļuva aktrises un režisores Ivetas Poles Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijas maģistrantūras diplomdarbs Bee Matter, kurā Iveta izmantoja daudznozīmīgo bišu stropa metaforu, lai rosinātu pārdomas par plašākām dzīvības ķēdēm un esību. "Tas bija skaists laiks, kad mēs ar Katrīnu Tallinā ķerstījām pa pagalmu bišu māti, kas bija izmukusi, bet mums vajadzēja to filmēt," atklāj Iveta Pole, kuras darbam Katrīna Neiburga veidoja videoainavas.
Otrais kopdarbs bija izrāde Malleus Maleficarum. Jaunais līgums, ko Iveta Pole īstenoja kopā ar vairākām māksliniecēm, kuru vidū bija arī Katrīna Neiburga. Tās uzmanības centrā ir 1486. gadā sarakstītais Malleus Maleficarum jeb Raganu veseris, kas vairākus gadsimtus ir bijis pasaulē visvairāk pārdotā grāmata pēc Bībeles. Tā izvērš juridiski teoloģisku teoriju par sievietes dabu, to attēlojot kā normālās (vīriešu) pasaules apgriezto spoguli un pierādot, ka sievietes jau pēc savas dabas ir bīstamas un neuzticamas. "Tas bija stāsts par sieviešu atbrīvošanos no visiem uzslāņojumiem un būšanu tādai, kāda tu esi," rezumē Iveta Pole. Viens no uzslāņojumiem ir arī skaistumkopšanas industrijas un sabiedrības nepārtraukti skandinātais uzskats par jaunību kā galveno vērtību.
Kā radās ideja par iestudējumu Vecajo kults?
Katrīna. Mums ar Ivetu jau sen bija sajūta, ka vajadzētu kaut ko radīt par kulta tēmu – kā tie veidojas, kāda ir to struktūra, kā cilvēki iesaistās. Vienā brīdī es ieminējos, ka vajadzētu nodibināt vecuma kultu un runāt par vecumu. Man ir piemērs, ko es atkārtoju visu laiku un kas ir ārkārtīgi precīzs. Mana mamma no četrdesmit gadiem domāja par vecumu, baidījās no vecuma. Mēs daudz runājām par šo tēmu, kas kļuva par ikdienu, un viņas dienasgrāmatās var piefiksēt, ka viņai kļuva arvien grūtāk un grūtāk ar to. Es sāku atpazīt šīs bailes arī sevī. Nezinu, vai tās ir iedzimtas, pārmantotas vai visiem cilvēkiem piemītošas. Mana mamma nodzīvoja bailēs divdesmit gadu un tad nomira. Viņa pat nepieredzēja īsto vecumu. Es sapratu, ka negribu tā dzīvot. Skaļi vārdi, bet es negribu nepārtraukti atrasties svārstīgā stāvoklī, pamanot, ka kaut kas noveco manī, attiecībās un apkārtējā pasaulē.
Iveta. Tāpēc mums bija jādibina antieidžisma kults.
Katrīna. Jā, es domāju, ka mēs galvenokārt baidāmies par to, ko sabiedrība mūsos redz, vai zinām, ko tā mūsos redz, jo tieši sabiedrības acīs mēs novecojam visvairāk. Mūsu ceremonijā izskan teikums: ja nebūtu spoguļu vai cilvēku uzturēto stereotipu, iespējams, mēs par savu čaulu varētu uztraukties mazāk vai neuztraukties vispār.
Kā runāt par vecumu?
Iveta. Es kā cilvēks, kas ik pa laikam par daudz ko šaubās, nepārtraukti domāju, kā par to runāt, – negribas kļūt didaktiskiem un teikt, ka mēs par to daudz ko zinām, gribas to darīt ambivalentā veidā, kurā tu reizē piedzīvo bailes un reizē samierinies ar šo procesu, jo diemžēl laiks ir nepielūdzams – tas neiet atpakaļ, tas iet tikai uz priekšu. Mēs novecojam, tas ir pašsaprotami un neizbēgami, bet kā izturēties pret to? It kā gribas sevi mānīt un teikt, ka nevēlos uztraukties par savu miesu, bet vienā brīdī tu brauc tramvajā un atspulgā pamani savu novecojušo seju ar krunkām. To nav patīkami ieraudzīt, un jāatzīstas, ka nav arī viegli pieņemt. Šajā ceremonijā mēs mēģinām to tomēr savādā veidā izdarīt. Pieņemt pašsaprotamo un neizbēgamo.
Katrīna. Man šķiet, ja tu bāz pirkstu iekšā problēmā un urķējies tajā, nav tik bailīgi. Piemēram, režisors Hercs Franks dokumentālajā filmā Flashback ir iemūžinājis savu sirds operāciju, kuras iznākums nebija paredzams. Viņš pārvērta to par tēmu, ko pētīt. Man pašai patīk pētīt cilvēka dabu un likteni. Tā ir kā terapija, kurā es varu par to interesēties un izzināt to. Mēs ar Ivetu braucām uz pansionātiem, tikāmies ar cilvēkiem, ar kuriem esam pazīstamas, lai runātu par šo tēmu – kā katrs samierinās vai nesamierinās ar vecumu. Uzklausot šos stāstus, es nomierinos. Šis process mani ārstē.
Ko jūs jautājāt cilvēkiem?
Katrīna. Mēs vaicājām: bērnība, jaunība, briedums un vecums – katrā šajā posmā ir jābūt kaut kam labam, kā nav citos. Kas tas ir?
Iveta. Šo cilvēku vidū bija tādi, kuri teica, ka nekā laba tur nav.
Katrīna. Diezgan daudz cilvēku.
Iveta. Tavs kodols nemainās, bet čaula mainās. Tā ir disonanse starp iekšējo un ārējo. Kā teica Māra Ķimele: cilvēka ķermenis ir kā automašīna, kas neizbēgami saplīst. Kādu laiku tu to vari labot un mēģināt iedarbināt, bet automašīna kļūst arvien vecāka un vecāka.
Kas ir labais?
Iveta. Viena no atbildēm, pie kuras gribētos pieturēties arī pašām, bija tāda, ka novecojot tu kļūsti arvien brīvāks un kļūsti par to, par ko tev vienmēr ir bijis jābūt.
Katrīna. Par to, kas tu esi. Tu vairs neizliecies un nespēlē tik daudz lomu. Tevī iestājas vienaldzība šī vārda labajā nozīmē par to, ko par tevi padomās vai kā tu izskaties.
Katrīna, jūsu Instagram kontā ir publicēts video ar vienu no šiem cilvēkiem, kurš saka: "Nekad nekas nevar būt labāks par to, kas ir pašreiz."
Katrīna. Es teiktu, ka šis teikums ir kļuvis par mūsu ceremonijas moto. To saka režisores Unas Rozenbaumas vecaistēvs, ar kuru mēs runājām par daudz ko un visai maz par vecumu, bet tad, kad viņš pateica, viņš pateica.
Iveta. Pat uzmetās zosāda, kad viņš to pateica.
Katrīna. Mūsdienās ir daudz cilvēku, kuri sludina "šeit un tagad" ideju, taču viņa gadījumā bija sajūta, ka viņš patiešām saprot, ko saka, – savā simt gadu vecumā un savā īpašajā veidā.
Iveta. No viņa tas izskanēja kā no pravieša un iedarbojās uz mums ārkārtīgi spēcīgi. Viņš pat mazliet iesmēja par mūsu jautājumu, jo sanāk, ka labākais brīdis vienmēr ir tas, kurā tu esi, jo pagātnes tev vairs nav un par nākotni tu neko nezini.
Katrīna. Žēloties par aizgājušajām dienām ir laika tērēšana.
Baidīties no nākotnes arī ir laika tērēšana.
Katrīna. Arī, bet ej un dzīvo tā, ej un iemācies šo mācību, taču, iespējams, ka vienā brīdī tā atnāk pati.
Iveta. Cerams.
Kā jūs izvēlējāties šos sarunu biedrus?
Iveta. Mēs domājām, ar kuriem mēs gribētu parunāties.
Katrīna. ...un lai tie būtu atšķirīgi cilvēki. Es varu uzskaitīt, tas nav nekāds noslēpums. Mēs runājām ar Uldi Tīronu, Māru Ķimeli, Valdi Zatleru, Māru Zālīti, Andi Sīli, Kristiānu Dimiteri, Uldi Dumpi un savām vecmāmiņām.
Iveta. Mums bija arī meiteņu vakars, kurā mūsu draudzenes izteicās par vecumu.
Šī tēma jau nav tikai par krunkām, vai ne?
Katrīna. Jā, tas ir arī par to, ka vecākiem cilvēkiem nav vairs vietas sabiedrībā un nav vairs uzdevumu. Tu jūties nevajadzīgs un vientuļš. Senākos laikos ģimenes dzīvoja kopā un notika zināšanu pārmantojamība, kad jaunākie mācījās skatoties vai prasīja pēc padoma. Rietumeiropā vecie cilvēki var mierpilni baudīt pensiju, apmeklējot kultūras pasākumus, ceļojot un darot daudzas citas lietas, bet Latvijā viņiem knapi pietiek naudas sadzīves izmaksu segšanai.
Jūs pieminējāt savu interesi par kulta tēmu. Kā notika tās pētniecība?
Katrīna. Mēs gājām pie Jehovas lieciniekiem, harismātiskās kustības dalībniekiem, mormoņiem, hinduistiem un citiem, lai sarunātos ar to līderiem, iedvesmotos un izveidotu šo iestudējumu kā ceremoniju ar saviem rituāliem un atribūtiem.
Iveta. Jā, daži arī gaida, kad mēs nāksim atkal.
Kā jūsu ceremonijā ir sadalītas lomas?
Iveta. Mums ir trīs pravieši – Dace Everss, Ģirts Krūmiņš un Regnārs Vaivars – un māceklis Mārcis Broks, viņš ir jauns zēns, kurš vēlas pievienoties šim vecuma kultam un piedzīvo iniciāciju.
Katrīna, vai šo iestudējumu var uzskatīt par pirmo teātra režijas darbu jūsu daiļradē?
Katrīna. Nezinu, kā nodalīt vienu no otra, jo mēs abas domājam, mēģinām un strādājam.
Iveta. Mijiedarbojamies.
Katrīna. Mums visu laiku ir idejas – te vienai, te otrai. Mēs kopā aužam to, kas galarezultātā sanāks. Šajā procesā esmu sapratusi, ka man ir diezgan grūti strādāt ar aktieriem. Es pat nezinu, ko tas īsti nozīmē, to atkal zina Iveta, kura pati ir aktrise un mācījusies performances veidošanu Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijas maģistrantūrā. Es esmu režisējusi pati sevi, esmu režisējusi citus savā īsfilmā Burvju lietus un vēl vairākos darbos, bet pamatā tas notiek montāžā, mierā un klusumā, pašai ar sevi, taču šis ir pilnīgi citādāks un sarežģītāks darbs. Esmu domājusi par to, vai mani vispār interesē teātra režija un ka man ik pa laikam patīk, ka varu aizslēpties aiz sava vizuālā darba.
Nekāda darba ar aktieriem.
Katrīna. Katram cilvēkam ir savs noskaņojums un sava nostāja, un piedevām tev ir jāieinteresē viņi par tēmu, kuru tu vēlies realizēt. Brīžiem esmu panikā (smejas).
Iveta. Man patīk, ka mēs laužam ierasto teātra hierarhiju, ka režisors ir režisors un aktieri ir aktieri, jo mēs patiešām veidojam kopdarbu ne tikai divatā, bet visi iesaistītie cilvēki.
Katrīna. Kopdarbu, kas visiem ir svarīgs.
Iveta. Mēs kopā izdomājam, izstrīdamies un nevaram izdalīt striktas lomas. Līdzīgi esam strādājušas arī savos iepriekšējos darbos, bet tajos mums nav bijis tik daudz runātā vārda. Turklāt tā nav klasiskā dramaturģija, kurā tu analizē varoņus un notikumus. Šajā darba veidošanas posmā ir daudz cieto riekstu, kas ir jāpārkož. Mēs būvējam konstrukciju un skatāmies, kā kaut kas darbojas vai nedarbojas. Ja nedarbojas – pārveidojam. Visgrūtākais ir radīt tādu darbu, kas pašām patiktu un atstātu telpu arī skatītāja domāšanas procesam.
Katrīna. Es jau septiņus gadus esmu dāņu apvienības MØR collective biedre (viens no mākslinieku kopīgi radītajiem darbiem ir izrāde Vientulības simfonija S.O.S., kas bija skatāma 2024. gada festivālā Homo Novus – I. A.). Mēs darbojamies brīvā formātā, kurā scenogrāfs ir tikpat svarīgs kā pārējie un kurā viņš ar savu radīto telpu nosaka, kā izvērtīsies izrāde, nevis realizē režisora iegribu par XIX gadsimta dzīvokli vai tamlīdzīgas lietas. Tas ir labākais veids, kā strādāt, un gribas, lai aktieri nebūtu tikai aktieri, komponisti – tikai komponisti, bet lai viņi visi būtu cilvēki, kuri ir atnākuši, lai domātu un runātu par konkrēto jautājumu.
Jebkurā brīdī, kad tu pievērsies kādai tēmai, tev ir šaubas un pārdomas par to, cik resursu izmantot, lai piepildītu savu iegribu. Man būtu bail filmēt vērienīgu pilnmetrāžas kinodarbu, kura uzņemšanas laukumā ir vairāk nekā simt cilvēku un viņi visi kaut ko dara, bet vienā naktī tu pēkšņi pamosties ar domu: ārprāts, par ko tas viss ir?! Tāpēc es palieku savā komforta zonā un tieku galā ar saviem vai nelielas cilvēku grupas spēkiem, bet pārliecībai ir jābūt. Es nezinu, kas to uztur. Atceros, ka Ilmārs Šlāpins teica, ka Katrīnai Neiburgai piemīt pietiekami daudz bezkaunības, lai īstenotu savas ieceres, bet ir daudz cilvēku, kuriem ir lieliskas idejas, taču pietrūkst apņēmības tās novest līdz galam, toties citiem tās ir pārpārēm.
Iveta. Savukārt es citreiz par daudz šaubos.
Katrīna. Cilvēki par daudz šaubās vai kļūst par daudz iedomīgi. Man šķiet, ka ir jāpaliek pa vidu – tu šaubies, bet reizē nezaudē pārliecību, jo kā tu spēsi iedvesmot pārējos? Tā ir svarīga lieta, kas nedrīkst izkūpēt gaisā.
Iveta. Šaubas palīdz nekļūt augstprātīgam un palīdz attieksmē pret jautājumu, kuru pēti, jo tu pieņem, ka kaut ko nezini par citiem un arī par sevi. Es domāju, ka šaubas ir jāizmanto kā pašrefleksijas instruments.
Bez bezkaunības nevar.
Katrīna. Jā, kauns jau vispār ir baigā lieta. Kauns, kautrība. Vēl viena tēma ir par to, ka par visu būs jāatbild.
Kā priekšā?
Katrīna. Tas ir jautājums, uz kuru mēs nezinām atbildi. Sapnī pie manis pēc savas nāves ieradās Hardijs Lediņš un teica, ka par visu būs jāatbild. Es ārkārtīgi ilgi par to piedomāju pat vismazākajās niansēs, un vēl joprojām tas mani nomoka ik pa brīdim.
Iveta. Nesiti odus?
Katrīna. Nesitu odus, nekāpu virsū skudrām un domāju, ko es metu vai nemetu miskastē.
Vai par to piedomājat, arī veidojot savus mākslas darbus?
Katrīna. Jā, lai nebūtu kauns vai tamlīdzīgas sajūtas.
Iveta. Lai nebūtu paviršas attieksmes. Es tieši vakar domāju, cik daudz iekšējo resursu un enerģijas prasa šis veidošanas un tapšanas process. Ir režisori, kuri rada trīs četras izrādes sezonā, un es domāju – kā viņi izdzīvo?! Tas ir ārkārtīgi ārdošs un, cerams, galarezultātā arī bagātinošs process, kas no tevis ne tikai prasa, bet arī dod atpakaļ.
Katrīna. Nav tā, ka mēs visu laiku ciešam, ir bijuši gan vieglāki, gan sarežģītāki brīži.
Iveta. Nē, nē, nē, es to tā arī nebiju domājusi, vienkārši – jo dziļāk tu ej iekšā tēmā, jo pieprasošāka tā kļūst pret tevi un tu sāc preparēt sevi kā ķirurgs.
Kāds būtu Vecajo kulta izdošanās rādītājs jums pašām – tikšana galā ar savām bailēm no vecuma?
Katrīna. Es domāju, ka mēs netiksim galā ar savām bailēm no vecuma. Vienā brīdī tu samierinies, bet nākamajā atkal nesamierinies. Tas ir bezgalīgs process līdz pat miršanas brīdim. Turklāt man šķiet svarīgi, ka mēs esam galīgi un ka mums ir noteikts dzīves nogrieznis, jo pretējā gadījumā mēs daudz ko uztvertu citādi. Par ko mēs domātu? Ceru, ka cilvēki, kuri atnāks uz šo ceremoniju, izies ārā ar mierīgāku sajūtu.
Iveta. Ar dzīvi apliecinošāku sajūtu.
Vecajo kults
Dirty Deal Teatro 10.–12.X, 5.–7.XII plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 25