Man kā vides aizsardzības cilvēku (Lelde Stumbre ir žurnāla Vides vēstis žurnāliste un redaktore — U.A.) dažbrīd pārņem šausmas, ka apbūvē visu, ko iespējams apbūvēt. No otras puses — es saprotu cilvēkus. Ģimenei gribas nevis mīcīties 15. stāva dzīvoklī, bet lai ir sava māja, pretrunīgajās izjūtās attiecībā uz māju modi, atzīstas dramaturģe Lelde Stumbre. Viņa nemūžam nespētu dzīvot augstceltnē, nekad arī nav dzīvojusi augstāk par 2.stāvu. Gluži fiziski dramaturģei nepieciešams, lai tiklīdz viņa kāpj pār ārdurvju slieksni, "var uzspert kāju uz zemes".
Vēl pirms divām trim paaudzēm visi nācām no laukiem — Lelde Stumbre atgādina vispārzināmo. Varbūt tāpēc ap lauku mājām apvītus dzimtu stāstus latviešu skatītāji mīl un patērē neierobežoti. Bet kāpēc Stumbres lugas oriģinālnosaukums ar raksturu — Smilšu kalni teātrim bija jānomaina pret bezpersoniski "pareizo" Smiltāju mantinieki (Mājās), kas asociatīvi atgādina kaut ko ļoti, ļoti dzirdētu — starp Vilkaču mantiniecēm un Likteņa līdumniekiem? Smilšu kalni pārāk atgādinot kapu kalnus — bijusi teātra vadības pozīcija. Bet latvieši taču mīl kapus?! "Zeme mums ir tāda smilšaina…" bija domājusi Stumbre.
Blaumani kopēt negribējās
Lūgta ieskicēt konkrētākus pieturpunktus tam, kādu jēgu ielikusi latviešu kultūrā tik ietilpīgajam vārdam "māja", Stumbre stāsta, ka draudzeņu bērni, tikai mazliet paostījuši gaisu ārzemēs, jau paziņo, ka laikam atpakaļ nebrauks. "Tas ir šausmīgi bēdīgi, ka nav sajūta, ka šeit ir tava labākā vieta, un ka ir vērts pacīnīties, lai tev šeit būtu sava vieta," saka dramaturģe cerībā, ka ar viņas divām meitām tā nenotiks. Cik liela vieta viņas lugā ierādīta "tiem ošiem, kas pilda maku un tiem, kas iepriecē sirdi"? Blaumani kopēt, protams, nav gribējies, bet, mazliet būšot arī par šo tēmu. "Vai to lauku māju vajag pārdot vai ne? Un kas tajā dzīvos? Tas katram cilvēkam jāizdomā pašam, kā viņš darīs vai nedarīs," Stumbre nosauc jautājumus, kas mūsdienu Latvijas realitātē kā sāpīgi nepārtrūkuši augoņi pazīstami daudzām ģimenēm.
Ar 2003.gadā Valmieras Drāmas teātrī iestudēto viņas lugu Letiņi gan nevajagot vilkt nekādas paralēles. Tā esot bijusi niknumā rakstīta luga, kas neesot viņas īstā intonācija. Smilšu kalni tapuši ar labdabīguma sajūtu.
Sadarbība nulles līmenī
"Mūsdienu dramaturgi ir apstulbuši, ka viņi īsti nezina, ko teātris grib. Kāpēc viņi saka, ka lugu nav, lai gan lugas ir? Interesē kāda cita tēma, citi žanri?" Stumbre ir neizpratnē par profesionālo teātru neieinteresētību dialogā. Teātra pasūtījums un Stumbres oriģināllugas nonākšana līdz Nacionālā teātra skatuvei ar plašu reklāmu televīzijā u.c. medijos ir izņēmums. Šī sadarbība Stumbrei šķiet parauga vērta. Profesionāla un laba. Situācija, kad režisori pasūtītu autoram lugu par sev interesējošu tēmu, Stumbrei šķistu daudz labāka kā "sadarbība nulles līmenī".
Trūkst dzīvā nerva, laikmeta pulsa, pārāk literāras un abstrakti dziļdomīgas — biežāk minētajiem pārmetumiem oriģināllugām Stumbre kategoriski nepiekrīt. "Dramaturgs nav žurnālists. Viņam nav nekādus pulsus jāķer, viņam tomēr jāraksta par mūžīgām tēmām, un jebkuru mūžīgu tēmu var pieskaņot mūsdienu aktuālajai informācijai," pārliecināta Stumbre. Vai ir kādi konkrēti autori un lugas, kas viņai šķiet īpaši nenovērtētas? Dramaturģe sev ir atklājusi Andri Zeibotu un Hermani Paukšu, par kuru daudzi, viņasprāt, netaisnīgi smīkņā. "Zeibotam ir ļoti interesantas un atraktīvas lugas. Tur ir pulsi, cik vien gribas. Lugas ir ļoti sarežģītas, bet labas. Vai kāds ir izlasījis viņa grāmatu? Droši vien, ka ne, tā ir ļoti bieza," uztveres problēmu, ka bieži ražīgums tiek automātiski saistīts ar diletantismu, norāda dramaturģe.
L.Stumbre apzinās, ka profesionālos teātrus pārliecināt tik viegli neizdosies, tālab pati rāda personīgo piemēru un ar entuziasmu darbojas Dramaturgu teātrī. Teātra galvenā doma ir ne tikai popularizēt latviešu autoru lugas, bet ļaut arī pašiem dramaturgiem mācīties. "Dramaturgu teātrī mēs paši arī lienam uz skatuves," smejas Stumbre. "Kad tu esi spiests iekalt šausmīgos tekstus, ko pats esi uzrakstījis, pēc tam piedomā, kā aktieris jutīsies uz skatuves ar šo tekstu mutē."
Dramaturģe atzīstas, ka līdz šim nav nojautusi, ka režisors var būt tik ļoti ieinteresēts sadarbībā. Lugu viņas ar Indru Rogu rakstījušas praktiski kopā. "Mums sakrita pamatizjūta par šo tēmu. Es biju gatava pierakstīt, ierakstīt, pārrakstīt visu, ko viņa redz un dzird manā lugā, jo tas nekādā ziņā nebija pret manu nodomu," atceras dramaturģe. Vai Stumbre nav mēģinājusi atjaunot radošo sadarbību ar režisoru Valdi Lūriņu? Tieši viņš (iestudējis četras lugas) ticis uzskatīts par dramaturģes estētikas, kurā realitāti pāršķeļ mistikas, absurda un sirreālisma uzplaiksnījumi, precīzāko slēdzēju. "Esmu, tieši nupat vēl mēģināju," atbild Stumbre, cerībā, ka varbūt īstenosies sadarbība Liepājas teātrī.