F.Hendeļa baroka operas Dēidameja iestudējumā. Viņi ir ienācēji, kas pirmoreiz darbosies īstā, profesionālā teātrī. Juris atveido titullomu, Anna ir teicēja, kuras uzdevums — dziedot izstāstīt stāstu, lai tas būtu saprotams ikvienam.
Par ko jums liek domāt bibliskais Jāzepa stāsts? Kas tajā skar jaunus cilvēkus šodien?
Anna. Manuprāt, tas ir bijis aktuāls vienmēr, jo ir stāsts par sapņotāju. Par cilvēku, kurš uzdrīkstas sapņot un arī šos sapņus īstenot. Bieži vien apkārtējo reakcija nav pozitīva un šie cilvēki netiek saprasti. Vismaz sākumā. Šīs problēmas ir visos laikos. Vēstīts ģimenes mūzikla formā, kas adresēts bērniem un jauniešiem, senais stāsts ir labs iedrošinājums. Tajā netrūkst arī angļu humora.
Juris. Domājot par savu lomu, visbūtiskākā ir atziņa, ka jebkurš cilvēks noteikti ir bijis Jāzepa situācijā. Jebkurš zina, ko nozīmē sapņot. Es gribētu kļūt par to un to, man gribētos tādu ģimeni, profesiju, dzīvi… Sapņi var piepildīties un var arī nepiepildīties. Jāzepa gadījumā tie piepildās. Taču ir būtiski, ka Jāzeps bija Dieva izredzēts cilvēks un viņam bija sava misija, sūtība. Ne velti par viņu rakstīts Bībelē. Tomēr stāsts vienmēr būs ļoti mūsdienīgs, jo cilvēki nekad nebeigs sapņot. Es ceru, ka mēs nepārvērtīsimies par datorkastēm un vienmēr pratīsim sapņot. Jo sapņi ir dzenulis nākotnei.
Vai jūsu pašu sapņi piepildās?
Anna. Kad biju maza, vēlējos būt dziedātāja, un savā ziņā tas jau piepildās. Protams, ka mērķu vēl ir ļoti daudz, un nākotne rādīs, kā tie īstenosies. Sapņi ir dažādi. Par profesiju, ģimeni vai par aizbraukšanu uz Āfriku. Bet es domāju, ka visiem sapņiem dzīvē nevajag piepildīties. Mēdz būt, ka kāds nepiepildīts var pavērt kādam citam sapnim iespēju… Ir svarīgs gribasspēks, taču jāmācās arī paļauties, ka viss vērsīsies pozitīvā virzienā.
Juris. Mani lielie bērnības sapņi ir piepildījušies. Kad vēl Alsungā mācījos necilā lauku mūzikas skolā, ieraudzīju grāmatu par Mūzikas akadēmiju. To šķirstīdams, domāju: ārprāts, tā gribētu tur mācīties. Vēl, starp citu, bērnībā sapņoju, ka es gribētu būt Jāzeps.
Patiešām?!
Tas nav izdomājums! Tas tiešām tā bija, ka gribēju kādreiz notēlot Jāzepu. Lasot man stāsts ļoti patika. Skatījos multfilmu, un man bija sajūta, ka es Jāzepu saprotu. Vēlāk uzzināju, ka Rainim ir luga Jāzeps un viņa brāļi. Par Endrū Loida Vebera un Tima Raisa mūziklu gan neko nezināju.
Vai turpinās pirmā sajūsma par darbošanos īstā teātrī?
Anna. Ir zināma eiforija, bet vienlaikus arī apzinos, cik šis ir ļoti atbildīgs projekts un cik ļoti daudz no manis tiek prasīts. Arī to, cik ļoti daudz pati no sevis vēlos prasīt. Tādēļ nelidinos tikai pa gaisu, jo saprotu, ka izrāde būs liela, cilvēku daudz un man būs sevi jāpierāda. Teicējas loma nebūt nav viegla, un esmu ar visu savu būtību koncentrējusies vienīgi šim darbam.
Juris. Īstenībā ir nežēlīgs, pamatīgs darbs. Tikai pamostos, un jau atrodos transportā. Visas dienas paiet teātrī. Tur ir tāds knifs, ko izjutu, jau darbojoties mūziklā Les Miserables (Nožēlojamie) — tā jau ir pati dzīve. Viss pārējais, piemēram, mājas tīrīšana, paliek trešajā vai ceturtajā plānā. Eiforiju vairs nevar atļauties. Vienkārši jādara.
Dailes teātra kolektīvā jūs abi esat viesi, ienācēji. Svešie?
Anna. Pats sākums bija grūts, bet es jūtu, ka aktieri mūs šajā projektā ir pieņēmuši. Viņi izturas ļoti draudzīgi, koleģiāli un neatsaka padomu. Jūtos labi!
Juris. Esmu ārkārtīgi pateicīgs visiem, ar kuriem kopā atrodos uz skatuves. Izrādē vajadzīga gan aktierspēle, gan dejošana, un man ir tik daudz jāapgūst… Pieredzējušie aktieri iesaka — varbūt pamēģini tā? Man vajag, ka mani kārtīgi izdzenā. Kad riktīgi nodejojos, muskuļi sāp. Man patīk strādāt tā, ka jūtu labu nogurumu.
Ko redzat, skatoties tālāk?
Anna: Turpināšu maģistrantūras studijas Jana Sibēliusa Mūzikas akadēmijā Helsinkos. Vēlos sevi pilnveidot, man vēl tur jāstudē pusotru gadu.
Juris: Grupas Eolika mūzikla vienīgajā izrādē 26.aprīlī Arēnā Rīga man uzticēta rektora un mūzikas producenta loma. Es arī domāju nopietni mācīties, sākot ar nākamo rudeni. Bet vēl neatklāšu, kur.
Ko jūs darītu, ja nedziedātu?
Anna. Man ļoti patīk gleznot. Vienubrīd pat domāju mācīties gleznot, nevis dziedāt, un man tīri labi veicās Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursā. Mīlestību pret mākslu laikam esmu mantojusi no sava opapa, kurš gleznoja tāpat sava prieka pēc. Man šis sapnis nav izsapņots!
Juris. Es nezinu, kāpēc ļoti daudzi mūziķi, sevišķi dziedātāji, gribējuši būt ārsti. Es arī. Ja nedziedātu, noteikti būtu ārsts. Ļoti gribēju būt ķirurgs, nopietni mācījos anatomiju. Bet arī mūzika ārstē un ir palīdzība cilvēkam. Es katru gadu eju uz Ineses Galantes koncertu Doma baznīcā. Tās ir pazīstamas melodijas, taču es katru reizi pamatīgi attīros. Viņa atver dvēseli un izrauj ārā visu melno, kas sakrājies. Sasilda. Tas man ir lielisks dievkalpojums.
Ar Annu bijāt kursa biedri, un arī tagad jūs bieži redz kopā. Kā paši raksturotu savu draudzību?
Juris. Mums ir ļoti īpašas attiecības.
Anna. Juris nav mans puisis, taču ir mans vienīgais draugs, pārējās ir draudzenes. Mums ir dvēseliska radniecība, un jau kopš bērnības mums ir daudz interesantu līdzību.
Juris. Pamatīgas līdzības!
Kādas tieši?
Juris. Mūsu mammām vienā dienā ir dzimšanas diena! Mums bija līdzīgas bērnības vīzijas. Abi esam sapņotāji.
Vai par to nācies arī ciest?
Anna. Ir gājis visādi, bet tas ir rūdījis, un labi vien ir. Redzot, ka kāds ir jūtīgāks un neprot sevi aizstāvēt, bērni mēdz vienaudzi pabakstīt. Bērnus tas ļoti uzjautrina, viņiem tik to vien vajag.
Juris. Strādājot skolā, redzu, ka uz mākslas pasauli vērstos bērniņus var ļoti ātri ievainot, jo viņiem ir savādāks skatījums uz pasauli. Man arī pašam tā ir klājies, bet tas bija vajadzīgs. Mazlietiņ ciest — tas arī ir labi. Interesanti, ka apdāvinātos bērnus neapceļ tajā brīdī, kad viņi stāv skolas priekšā un dzied vai parāda burvīgu mākslas darbu. Tad saka: jā, jā, viņš ir no mūsu klases!
Tu taču neteiksi, ka Alsungā nevarēji kādam sadot pa degunu?
Varēju. Devu pa muti! Sevišķi aizstāvot jaunāko brāli. Kad savējo aizskar, rodas tā–ā–ds spēks! Bet mani vajag pamatīgi nokaitināt, lai es uzsprāgtu.
Jūtaties kā domubiedri — ienācēji no laukiem galvaspilsētā?
Anna. Esmu uzaugusi Jaunciemā, tagad dzīvoju Lielvārdē. Ikdienā braukt uz Rīgu ir nogurdinoši, taču, agri rītos ejot uz vilcienu, vienmēr cenšos izbaudīt savu rīta pastaigu cauri parkam. Desmit minūtes ejot un elpojot svaigu gaisu, priecājos, cik labi, ka dzīvoju Lielvārdē. Vienmēr varu aiziet pie Daugavas…
Juris. Man noteikti vajag aizbraukt uz Alsungu. Tā vieta mainās un katru reizi ir jau citāda. Tur ir cits gaiss. Bet par vilcienu… Tagad ikdienā braukājot uz Rīgu no Jelgavas, esmu ievērojis vienu un to pašu. Iekāpju un redzu — visi lasa laikrakstu 5 min!