Juris Žagars. Es tiešām nekreņķējos

Lugai ir skandaloza slava — biļetes izpārdotas!Nosaukums Shopping & Fucking sola intrigas, provokācijas un rupjības. Ko tad skatītāji dabūs? Kas tur īsti notiks? Svarīgi pret šo iestudējumu izturēties tā, kā mēs — gan aktieri, gan režisore — cenšamies pret to izturēties, proti, tas viss nav domāts pārāk nopietni. Tā nav komēdija, bet lugas autoram ir raksturīgs speciāli provocējošs labs angļu melnais humors. Mēs cenšamies šo intonāciju uztaustīt. Nosaukums it kā ir šokējošs, bet tajā slēpjas pašironijas deva, tas norāda, cik slikti ir dzīvot vienā vai otrā galējībā — šopingā vai fakingā. Rāvenhils prot ārkārtīgi gudri un postmoderni par to visu ironizēt.Uz fakingu uz skatuves arī var cerēt? Tie, kuri gaida, ka izrādē būs kaut kas tāds, varētu būt vīlušies. Jokojot par lugas nosaukumu, mēs izdomājām, ka tas varētu būt latviskots kā Pirkšanās & kniebšanās, bet tik un tā šeit ir maz sakara ar erotiku mums pierastā izpratnē. Drīzāk nojaušama ironija un provokācija par šo tēmu un par to, kā cilvēkiem šo tēmu patīk apspēlēt. Vai izrādē skan necenzēta leksika? Mēs lamājamies visu laiku!Vai dzīvē lamuvārdus lietojat? Dzīvē kādreiz izsprūk katram, arī man. Lamuvārdi paši par sevi nav nekas amorāls, tie neliecina par inteliģences līmeni — tā vienkārši gadās, tiem piemīt īpašība pasprukt. Šajā lugā lamājas nepārtraukti. Esam centušies rupjo vārdu lietošanu saprāta robežās samazināt. Režisore ir centusies visekstrēmākās ainas fiziskajās izpausmēs reducēt. Galu galā pierādās vecā patiesība — ne jau kailums uz skatuves un ne jau fucking — autora apzīmējums! — procesa dokumentāla atrādīšana rada kaislību sajūtu. Tas vairs nav aktuāli.Jūsu varonis izrādē ir gejs. Vai bijāt spiests sevi pārvarēt, lai atveidotu šādu lomu? Izrādē ir četri vīrieši un viena dāma. Viena vīrieša seksuālā orientācija nav definēta, trīs pārējie ir geji, vismaz divi no viņiem biseksuāli, un es vēl piedevām izbijis narkomāns. Kompānija nav no garlaicīgākajām. Lugas autors pats ir homoseksuālis un savu orientāciju nekad nav slēpis, un vienmēr, pat dzīves vistraģiskākajos brīžos, pratis asprātīgi jokot par sabiedrības liekulīgo attieksmi pret to. Lai cik paradoksāli būtu, mēs patiesi esam aizrāvušies ar savām lomām. Esam aizrāvušies ar šā paradoksa apspēlēšanu, ka nav atsevišķas homoseksuāļu vai heteroseksuāļu pasaules — pēc būtības un emocionāli šīs jūtu pasaules ir vienādas. Ir tā pati mīlestība, tās pašas kaislības, tās pašas attiecības. Kad tu to saproti un necenties par to domāt, viss veidojas brīvi un organiski. Mēs vispār neizjūtam nekādu problēmu vai starpību — vai mēs spēlējam homoseksuāļu vai heteroseksuāļu mīlestību. Mums ir ļoti interesanti to darīt.Dzirdēju, ka sākumā tomēr nebijāt pārāk laimīgs par šo iespēju. Varu pastāstīt par savu emociju attīstības diapazonu pret šo lugu. Rudenī man bija jāmēģina loma Mihaila Gruzdova iestudētajā izrādē Siseņi, un tajā pašā laikā man bija iespēja braukt uz Londonu mācīties. Es vienojos ar teātra vadību, ka varēšu aizbraukt un mani atbrīvos no dalības Siseņos, bet ar vienu nosacījumu — pēc tam vairs nevarēšu lūgt atbrīvot mani ne no vienas lomas. Kad atgriezos, man iedeva lugu Shopping & Fucking. Es to izlasīju lidmašīnā un, kāpjot no trapa, izmetu pirmajā atkritumu tvertnē. Ilgi nevarēju atbrīvoties no nepatīkamās sajūtas — nu kāpēc man tas ir jāspēlē? Kam tas tagad interesē? Teātrī vēl ilgi klīda anekdote, ka Žagars, no vilka bēgdams, lācim rīklē ieskrējis. Man likās, ka šis materiāls ir novecojis un tās tēmas arī. Es vairs neredzēju jēgu tajā visā iedziļināties. Taču, strādājot ar šo materiālu, pamazām atklājās ārkārtīgi jaukas, gudras un humora pilnas lietas. Esmu iemīlējies šajā lugā. Es patiešām saprotu, kāpēc Marks Rāvenhils ir kulta autors mūsdienu dramaturģijā. Kādas jaunas lomas vēl šajā sezonā atveidosiet? Pēc šā iestudējuma uzreiz sāksim strādāt ar Māras Zālītes Priekules Ikaru Mihaila Gruzdova režijā. Pēc tam — Dostojevska Idiots. Bet atgriežoties pie Shopping & Fucking… Labi, es tomēr esmu aktieris ar pieredzi. Vairs neesmu jauns — man ir 48 gadi. Šeit strādāju kopā ar Dailes jaunākajiem aktieriem, un man tas tā patīk! Mēs esam tā sadraudzējušies, pārsmējušies, izārdījušies un izspēlējuši visas iespējamās lietas! Kārtējo reizi pārliecinos, ka teātrī lielu baudu un prieku var sagādāt process. Tieši pats process. Tāda lieta kā vecums jūs neuztrauc? Vecums mani neuztrauc vispār. Es nejūtu, kas tas ir. Domāju, tas arī nekas nav. Fiziski un garīgi jūtos ļoti, ļoti labi, esmu sportisks, aktīvs. Es nejūtu nekādu starpību starp to, kāds esmu tagad, un kāds biju 30 gadu vecumā. Varbūt pašreiz jūtaties pat ērtāk, pārliecinošāk? Vairs nav tik liels kreņķis par materiālajām lietām.Par ko ir? Godīgi sakot, pat nezinu, vai man tagad personiski vispār par kaut ko ir liels kreņķis! Nē, es tiešām nekreņķējos. Kā šajos apstākļos iet jūsu biznesam? Nu, jā, vienīgais, par ko kreņķējos, ir slikts laiks Žagarkalna apkaimē. Bet tagad ir jauks periods. Mums iet pārsteidzoši labi. Sezonas sākumā zinājām, ka meteoroloģiskie apstākļi būs labi, bet nezinājām, kādi būs ekonomiskie apstākļi, vai cilvēki slēpos. Un cilvēki slēpo. Cilvēku mums nav mazāk. Lūpu krāsas efekts darbojas arī attiecībā uz slēpošanas kalniem. Varbūt uz lieliem kalniem ārzemēs cilvēki nebrauc, dārgos priekus vairs nevar atļauties, bet mazajiem priekiem, mazajām baudām, sniega baudām viņi tomēr atļaujas līdzekļus. Tā atmosfēra, kas valda uz kalna, ir brīnišķīga. Es kādreiz aizbraucu brīvdienās un visu dienu nodzīvoju uz kalna. Padzīvot tajā priekā, tajā laimes laukā, kad cilvēki beidzot jūt ziemu, īstu sniegu un priecājas kā bērni, — tā ir liela bauda. Kas šogad notiks ar Cēsu Mākslas festivālu, ko jūs rīkojat? Viss paliek spēkā pat kultūrai tik grūtos laikos? Festivālam jau gatavojamies. Pagaidām nekas neliecina, ka Cēsu Mākslas festivāls varētu nenotikt, sponsori nav atteikušies. Iespējams, festivāls būs īsāks. Tas turpinājās piecas nedēļas, taču šogad varbūt ilgs trīs nedēļas. Pamatprogramma noteikti saglabāsies. Mūsu lielā ambīcija ir festivāla atklāšanā piedāvāt Endrū Loida Vebera rokoperas Jēzus Kristus superzvaigzne/Jesus Christ Superstar brīvdabas izrādi. Kā ik gadu, notiks mūsdienu mākslas izstāde Cēsu vecajā alus brūzī un akadēmiskās mūzikas koncerti. Valmieras Drāmas teātris ieradīsies ar pirmizrādi, ko iestudēs gruzīnu režisors Otars Bagaturija. Plānota Gruzijas kino retrospekcija. Mums ir daudz ieceru, viss būs atkarīgs no naudas, bet izskatās, ka programmas pamatblokam līdzekļi ir. Kā vērtējat pašreizējo situāciju valstī? Es nevaru atbildēt uz šo jautājumu īsi. Būtu bezatbildīgi un nenopietni atbildēt dažos teikumos. Nav jau tā, ka man nav ko teikt, bet tā ir atsevišķa liela tēma, kas nav izklaides un lugas kontekstā, kuru mēs apspriedām. Vienīgais, ko varu teikt: man ir prieks, ka kultūras projekti neapstājas. Es ceru, ka tos arī neapturēs. Esmu pieradis dzīvot dažādās mentālajās pasaulēs un dažādās vietās. Patlaban esmu teātrī un gatavojos pirmizrādei. Jau nedēļu neesmu bijis kalnā un pat nezinu, kas tur notiek. Man patīk iegremdēšanās, pilnīga ieniršana kaut kādā lietā, kaut kādā vielā — un tad tu dari tikai to. Tas man sagādā prieku. Tas ir kā ēst vienu ēdienu vienā reizē un izbaudīt tā tīro garšu. Bet jūs tik daudz ko darāt — spēlējat teātrī un kino, jums ir atpūtas bāze, jūs veidojat Cēsu Mākslas festivālu. Esat arī Cēsu domes deputāts, bijāt kultūras ministres Helēnas Demakovas padomnieks. Kas ir tas dzinulis, kas jums liek ņemties visās šajās sfērās? Jā, es daru daudz. Tā ir interesanti dzīvot, un man patīk tā dzīvot. Visvairāk par visu ienīstu garlaicību. Neatceros tādu situāciju, kad man nav bijis ko darīt. Varbūt tas arī ir tas, no kā es vecumdienās visvairāk baidītos. Vai esat gatavs atstāt teātri citu izaicinājumu dēļ? Teātris ir mana galvenā darbavieta, tā ir mana pamatprofesija. Tā vienmēr ir bijis. Ja gadās tik interesanti, provokatīvi un radoši projekti kā Shopping & Fucking, tas ir lieliski! Māras Zālītes Ikars varētu būt ļoti interesants. Viss, ko es vēl daru, notiek, kad teātrī nav mēģinājumu. Festivāls Cēsīs notiek vasarā, kad darba teātrī nav. Festivālu veido komanda, arī kalnā mums ir komanda. Man apkārt ir talantīgi un spēcīgi cilvēki — gan biznesā, gan kultūrā —, tādēļ es varu dzīvot tik intensīvi, kā es dzīvoju. Bet politika jūs interesē vai ne? Mani visu mūžu ir interesējuši izaicinājumi. Ja politika ir izaicinājums un konkrēts darbs ir manas kompetences robežās, proti, tāda lauka robežās, kuru es vairāk vai mazāk pārskatu vai kuru uzskatu par iespējamu apgūt noteiktā laika periodā, tad tas ir tāds pats darbs kā jebkurš cits, ja to dara godīgi. Es ticu un pieņemu, ka arī politika var būt radoša, tāpat kā bizness var būt radošs. Mani interesē un aizrauj visi radošie procesi.Vai redzat sevi aktīvajā, lielajā politikā? Es neskatos uz sevi tādā kontekstā, es tādās kategorijās nedomāju. Kad ir konkrēta situācija, kad ir konkrēts moments, konkrētas lietas, pieņemu konkrētu lēmumu, bet nevaru vispārināti atbildēt uz šo jautājumu. Biju kultūras ministres ārštata padomnieks, Helēna Demakova mani uzaicināja augustā pēc otrā Cēsu Mākslas festivāla. Bija atsevišķi jautājumi, kuros ministre uzskatīja, ka mana pieredze un viedoklis var būt noderīgs. Galvenokārt tas bija saistībā ar reģionālo kultūrpolitiku un manu darbību tajā.