Kolektīvs brauciens pēc laimes

Teikšu uzreiz: Dailes teātra Sūnu ciems man patika labāk, jo tā bija vienotā stilā izturēta izrāde ar vienotu vēstījumu un stāstu. BET arī Kairiša versija ir interesanta, lai gan piekrītu, ka vēstījumu tā īsti nevar saprast. Tomēr cepuri nost Jakovļeva(vienkārši lielisks), Reiņa un Grasberga priekšā. Izrādes sākums un beigas tādas samocītas. Pa vidu jautri gegi.

Manā ieskatā Kairišs ir talantīgs režisors. Man nepatika Tumšie brieži, bet tā nebija režijas problēma. Man nepatika pats lugas sižets. Kaut kā Kairišs izvēlās dramaturģiju, kur latvieši ir kā Dostojevska varoņi. Kaut kā skumjas un bezcerīgas tās noskaņas. Es jau zinu, ka katram režisoram savs ceļs.. Bet vai nevarētu kaut ko tik vitālu kā Kihnu Jens?

Vispār jau trešo braucēju sauc Andrs. Vismaz Upītim

Par nekadu laimi nevar runat, ja trukst milestibas. Un kaut ka man neliekas, ka kairissh ir tas kurs var runat par milestibu. Ik reiz, kad vins atver muti, ara nakt pastaisnums un negacijas. Ko vins man var pateikt par laimi un milestibu? Bet lai notiek - Bring it on !