Kritiķi vērtē
Līga Ulberte
Iepriecina ieceres vērienīgums, pat ja galarezultāts ir pretrunīgs. Latviešu dramaturgi tik reti uzdrīkstas ķerties klāt tautas spēka un vājuma avotu meklējumiem, ka Leldes Stumbres un Indras Rogas radītā dzimtas sāga raisa cieņu. Doma par apgriezto latviešu arhetipu - vienas latviešu dzimtas vecākās paaudzes cīņa pret mājām, bet jaunākās paaudzes cīņa par tām, lai pēc tam pie tā, kas tik grūti nācis, turētos ar zobiem un nagiem, ir intriģējoša, jo izrādes notikumi, izņemot klišejisko trešo, mūsdienām veltīto cēlienu, nav iepriekš paredzami. Psiholoģiski ietilpīgus, daudznozīmīgus un emocionālu līdzpārdzīvojumu raisošus raksturus radījuši Madara Saldovere, Jānis Āmanis, Ivars Kļavinskis, Inga Misāne, Līga Vītiņa, Dace Bonāte, Ilze Rūdolfa, Normunds Laizāns un Juris Lisners, fascinējoša ir Pētera Vaska mūzika. Kaut principā interesanta ir doma par māju, kurā dzīvo ne tikai reāli cilvēki, bet arī gari, veļi un pagātnes balsis, tomēr ne viscaur pārliecina iestudējuma metaforiskais slānis - veceņu koris ir pārāk kariķēts, daudzas ainas ir pārlieku izstieptas un ilustratīvas.
Mārīte Gulbe
Manuprāt, Nacionālā teātra, I.Rogas un dramaturģes L.Stumbres sadarbības rezultātā ir vairāki vērā ņemami ieguvumi. Luga, kas spēj uzturēt intrigu - tās attīstību 1. un 2.cēlienā nevar iepriekš paredzēt (šai ziņā atšķiras pozitīvi ieprogrammētais 3.cēliens). Saskanīgi izveidoti aktieru pāri - viena tēla atveidotāji dažādos dzīves posmos. Labi un ļoti labi aktierdarbi - M.Saldoveres un I.Rūdolfas Bertīne, I.Misānes Līna, I.Kļavinska un J.Lisnera Miks, J.Āmaņa un N.Laizāna Madis, L.Vītiņas un D.Bonātes Liena, M.Egliena Andrejs. P.Vaska dramatiskās spriedzes piesātināta oriģinālmūzika. Bet vietām ir arī estētiska raibuma iespaids - latviski flegmatiskā un slāviski temperamentīgā rakstura sajaukums, piesātinātie plastiskie raksturojumi, amizantais antīkā kora izmantojums ar "ķauķu" valodā runājošām septiņām sievām - vārnām - mājas gariem (saprast var tikai ar Vārdenes palīdzību). Pirmajā cēlienā pietrūkst motivācijas Tēva spītīgajai iecirtībai.
Undīne Adamaite
Ar visu to, kā pietrūkst un pret ko ir iebildumi, kaut kas tomēr neļauj šo drosmīgo iestudējumu (kā nekā mūsdienu nacionālā eposa radīšanas mēģinājums) apzīmogot ar viduvējības remdeno "3". Smiltāju mantiniekus savā ziņā var uzskatīt par atbildes gājienu kinoļaudīm, sava veida Rīgas sargus. Iekšējais latvietis - patriots uzvar pār ārējo kritiķa bezkaislību. Neraugoties uz to, ka izrādes estētiskajā telpā brīžiem satuvinātas pārāk nesaderīgu "asinsgrupu" izpausmes (Pētera Vaska mūzikas via dolorosa mērogs ar Pelnrušķītes estētikā kariķētajām nešpetnajām māsām; Ilzes Rūdolfas Bertīnes un Normunda Laizāna Mada atkalsatikšanās divskata patiesais dramatisms - ar Ķauķeņu ņemšanos Silmaču veceņu stilā), iestudējums nerada sajūtu, ka tas ir stāsts par kaut kādiem antīkiem latviešiem no aizgājušā vēstures griežu plosītā XX gs. Tā arī nacionālās dramaturģijas iestudējumam būtu jāiedarbojas. Lai arī vietumis pietrūkst precīzāku mikrosižetu, konturētāku varoņu attiecību gan pret māju, gan citam pret citu, aktierus Madaru Saldoveri, Jāni Āmani, Ivaru Kļavinski, Līgu Vītiņu, Daci Bonāti, Juri Lisneru, Ilzi Rūdolfu un jo īpaši aktiermeistarības briedumu sasniegušo Normundu Laizānu nevar neslavēt. Ivaram Pugam "iegriež" jau minētā tēla rīcības miglainība, bet Ingas Misānes darbs, lai arī, protams, pamanāms un apburošs, tomēr nedaudz raisa bažas par tipāža - Odrijas Hepbernas laucinieces variants - pārlieku atkārtošanu.