Latvijas teātru Ābolu ķocis. 14.janvāris

Arī par to, ka Indra Roga spēj profesionāli organizēt darbību uz lielās skatuves, šaubu nav. Scenogrāfa Ginta Sippo efektīgajā telpā — tādā kā no Eiropas civilizācijas atlūzušā kolonādē ir gan vairāki plāni, gan mērogs, gan neuzkrītoši un gaumīgi atribūti, kas skatuvi pēc vajadzības pārvērš piestātnē, viesistabā, kafejnīcā. Darbība rit grodi, mūziķi spēlē, dejas mijas ar tekstiem un dziesmām (jāteic, stipri atgādinot Mihaila Gruzdova agrākās izrādes), skatuves podesti ceļas un grimst, latviešu Romeo un Džuljeta aizkustinoši cieš... Šis nekatrais smukums, atkal jau aptuvenais laiks, vispārinājums nojauc ne vien vēsturisko, bet arī personisko konkrētību, tāpat kā gaismēnas un efektīgi sarkanas ziedlapiņas, toties kinematogrāfiskie tango (horeogrāfe Inga Raudinga) dažiem aktieriem padodas tik labi, ka gribas, lai izrādē kā Etores Skolas filmā Balle netiktu runāts, tikai dejots... Tiesa, uz Otrā pasaules kara laiku norāda Dītrihas dziesmas un audiohroniku iestarpinājumi... Viss gaumīgi un efektīgi, tā ka cilvēki ar to kaislībām uz šī fona ar laiku izskatās neveikli un banāli, īpaši tāpēc, ka Ingas Ābeles dramatizējumā saglabāti G.Janovska dziļdomīgie un normālam dialogam pārmēru poētiskie teksti. Tādēļ neticams kļūst gan galvenais mīlētāju pāris, neraugoties uz Madaras Saldoveres un Ivara Kļavinska atdevīgumu, gan mīklainie un "simboliskie" Ivara Pugas Endriks un Marijas Bērziņas Lilī (lai gan pēdējā dzied ļoti labi). Ar patīkamu konkrētību izceļas Artūra Krūzkopa Aleksis ar latgalisko akcentu un vitalitāti, Kaspara Zvīguļa rafinētais Jūlijs un Ingas Misānes rudā vellata Alise.Līga Ulberte Joprojām domāju, ka ir būtiski ne tikai kā, bet arī par ko teātrī runāt un pašreizējā dezorientētajā laikmetā jo īpaši. Tāpēc cieņu pelna Indras Rogas vēriens, ķeroties pie sarežģītas Latvijas vēstures tēmas, it īpaši ņemot vērā, cik maz latviešu teātris līdz šim par to, proti, vēsturi, interesējies. Tomēr pretenzija — izstāstīt dramatisku mīlestības stāstu uz gluži vai episka Otrā pasaules kara priekšvakara Eiropas vēstures fona — šķiet pārāk jau nu universāla. Pārspīlēti daudz izrādē ir neorganisku simbolu, bezmērķīgu fona tēlu un pašmērķīgu mēģinājumu poētisku tekstu poētiski izdejot, kaut lielākā ansambļa daļa tango soļus apguvusi atzīstamā līmenī. Diemžēl neticamā kārtā izrādē pietrūkst paša galvenā — emocionāli uzrunājošas jaunības mīlestības starp galvenajiem varoņiem. Atsevišķi ņemot, Madaras Saldoveres Zigrīda un Ivara Kļavinska un Artūra Krūzkopa Džonis dotajos spēles noteikumos ir patiesi, interesanti un pievilcīgi, bet neredzamās jūtu migliņas starp viņiem nav. Visinteresantāk sekot otrā plāna jauniešu studentu attiecību līnijai, ko pārliecinoši tur Artūra Krūzkopa un Ivara Kļavinska Aleksis, Kaspara Zvīguļa Jūlijs, Ingas Misānes Alise un Jāņa Vimbas Kūno. Silvija Radzobe Vai Indra Roga kļuvusi par upuri teātra iecerei jubileju sezonā ar iestudējumu virkni Latvijas sapnis ilustrēt mūsu vēsturi? Šai gadījumā jāilustrē bija baltvācu repatriācija. Pirmkārt, kur mākslu noved repertuāra plānošana pēc idejiski tematiskā principa, zinām no bēdīgiem padomju laiku piemēriem. Otrkārt, tikai tad ir vērts pievērsties vēsturei, ja ir kas jauns, ko teikt. Režisorei tas nav izdevies, viņa palikusi seno štampu gūstā — vācieši sliktie, latvieši — labie. Gadījums ir arī pamācošs — tas liecina par latviešu teātra kompetences un intereses trūkumu attiecībā pret vēsturi un sociālām problēmām. Dīvaina šķiet arī Indras Rogas izvēle ar deju numuru iespraudumiem reālistiskā sižetā aizstāt personu attiecību analīzi, dažkārt nonākot uz komisma robežas. Jaunie talantīgie aktieri Madara Saldovere (Zigrīda), Ivars Kļavinskis (Džonis), Jānis Vimba (Kūno), iemesti abstrakciju jūrā, izrādei ritot, kļūst aizvien ārišķīgāki. Vienīgi Kasparam Zvīgulim (Jūlijs) un Artūram Krūzkopam (Džoņa draugs) izdodas saglabāt konkrētību un patiesumu. Inga Ābele kā dramatizētāja nav bijusi laba sabiedrotā teātrim — sižets mīdās uz vietas, tam pietrūkst attīstības un mērķtiecības.