Liels ir prieks gaidīt pie dobes, kad talants uzziedēs

L.Akurāterei piemīt talants mīlēt trauslos asnus vēl pirms tie karaliski uzplaukuši, un asni teātrī par to savukārt mīl viņu. Šāgada Spēlmaņu naktī viņai un izcilajam baletdejotājam un pedagogam Haraldam Ritenbergam tiks pasniegta balva par mūža ieguldījumu. "Ko parasti cilvēki jūt? Šoku un, protams, prieku," saka L.Akurātere. Balva, kā pati saka, piešķirta tāpēc, ka viņa ir "laba skatītāja": "Man patīk dzīvot teātrī, redzēt cilvēkus teātrī kā dobē. Patīk skatīties, kā asni nāk. Ja liktenis viņiem palīdz, tad ir tik skaisti, kad viņi zied!" Lielu sava radošā mūža daļu L.Akurātere bijusi kopā ar jauniem teātra cilvēkiem — strādājusi par pasniedzēju vispirms Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē, vēlāk — Latvijas Kultūras akadēmijā. Darbs ar jauniem cilvēkiem prasa azartisku raksturu, un, raugoties 83 gadus vecajā sievietē, kura arī par pēdējo LKA aktierkursa izlaidumu ar izteiksmi saka "mani mīlulīši! kolosāli", ir acīmredzams, ka azarta viņai netrūkst. Var teikt, ka azarts un mīlestība pret jauno L.Akurāteri aizveda arī līdz teātrim. "Mācījos mākslas fakultātē (Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē — Z.R.) un vienā brīdī sapratu, ka zinu, kā rodas glezna, mūzika, literārs darbs, bet man nav ne jausmas, kā rodas izrāde. Nodibinājās Jaunatnes teātra vakara kursi, ko drīz pārvērta par augstāko mācību iestādi. Tā kā toreiz bija likums, ka divās augstskolās studēt nedrīkst, es, jau saintriģēta, izšķīros par labu otrajai." 1950.gadā L.Akurātere beigusi Teātra institūtu. Specialitāte — aktrise, kaut pirmo recenziju viņa publicējusi jau 1949.gadā. L.Akurātere bijusi literārās daļas vadītāja Dailes un Jaunatnes teātros, strādājusi Kultūras ministrijā un laikrakstā Rīgas Balss, vairākus gadus vadījusi Rīgas Kinoaktieru studiju. No 1968.gadam līdz 1993.gadam strādāja Zinātņu akadēmijā, no 1985.gadam vadīja tur Teātra, kino un mūzikas nodaļu. Habilitētā zinātņu doktore, kurai piešķirts LSPR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukums un 1999.gadā Triju Zvaigžņu ordenis, par savu nozīmīgāko darbu atzīst 1983.gadā izdoto monogrāfiju Aktiermāksla latviešu teātrī. Viņas spalvai pieder vēl sešas monogrāfijas, kā arī darbs nozīmīgajās kolektīvajās monogrāfijās Latviešu padomju teātra vēsture un Rīgas Krievu drāmas teātris. "Esmu visēde, kaut īpaši — latviešu dramaturģijas un teātra fans. Domāju, ka patlaban atkal sākas auglīgs process teātrī, ka cīņa par pastāvēšanu ir beigusies. Mēs kā kultūra esam vēl pārāk maz dzīvojuši, lai būtu jau visu pateikuši. Varam vēl daudz dot kā atšķirīga identitāte." Ja iespējams, izrādes viņa skatoties atkārtoti, jo patīk vērot, kā dzimst jaunais. Rekordiste šai ziņā L.Akurāteres mūžā esot Pētera Pētersona Spēlē, Spēlmani! — redzēta 15 reižu.