Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +6 °C
Apmācies
Trešdiena, 24. aprīlis
Nameda, Visvaldis, Ritvaldis

Mēs vienmēr tikai sākam. Vienpadsmit stāstu par Jaunā Rīgas teātra dzimšanu un dzīvi

Īsi pirms atgriešanās Lāčplēša ielā Jaunais Rīgas teātris ir izdevis grāmatu Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās par teātra dzimšanu un dzīvi. Tās autori ir Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis, aktieri Elita Kļaviņa, Kaspars Znotiņš, Gundars Āboliņš, Vilis Daudziņš, Sandra Kļaviņa, Baiba Broka, Andris Keišs, direktore Gundega Palma un ārējo sakaru daļas vadītāja Elīna Adamaite.

"Grāmata ir veidota kā kolāža ar daudz fotogrāfijām un vienpadsmit stāstiem. Īsākiem un garākiem. Es nezinu, kuram ir visgarākais," šī darba atklāšanā saka Gundars Āboliņš. "Kuram, kuram?! Vilim!" atbild Andris Keišs. "Alvis jau smējās, ka es kā Andrejs Upīts esmu sarakstījis savu Zaļo zemi par teātri," sarunā ar izdevumu KDi atklāj aktieris, kurš savam stāstam ir devis nosaukumu Mans cilvēkpētniecības institūts.

 

Pirmajā rindā

Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās ir pirmais Jaunā Rīgas teātra iestudējums, kas pirmizrādi piedzīvoja 1993. gada 20. janvārī. Tas bija veidots pēc režisora Stīvena Soderberga kinodrāmas Sekss, meli un video (Sex, Lies, and Videotape, 1989) motīviem. Grāmatas atklāšanā šī uzveduma plakāts ir piestiprināts pie sienas, lai atgādinātu vēsturisko faktu. "Plakātam mūs nofotografēja Jānis Deinats – izskatījāmies kā rokgrupa The Cure, kuras mūzika skanēja izrādē," savā stāstā Kad atļauts ir viss un viss ir iespējams raksta Elita Kļaviņa, kura Jaunajā Rīgas teātrī ir nostrādājusi visilgāk un grāmatas lapaspusēs atceras savu tikšanos ar Alvi Hermani 1992. gada vasarā Kronvalda parkā uz soliņa, kas bija "ar vietām izrautiem dēļiem, vairākkārtīgi pārkrāsots brūni sūnainā krāsā", grāmatas atklāšanā nolasa aktrise.

"Šī iestudējuma pirmizrādē es sēdēju pirmās rindas vidū," atminas darba Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās korektore Guna Kalniņa. Deviņdesmito gadu sākumā viņa kopā ar vīru ir gājusi uz kultūras pasākumiem, kuri ir bijuši izpārdoti vai kuros varēja tikt ar ielūgumiem, nostājušies pie durvīm un cerējuši uz veiksmi. "Administratores šu-šu-šu: Radzobe būs? Radzobe būs? Piecas pāri. Desmit pāri. Radzobes nebūs. Pirmās rindas vidū ir divas brīvas vietas. Vai jūs gribēsiet?" stāsta korektore un sniedz šīs grāmatas autoru stila raksturojumu: Elitas Kļaviņas teksts ir kā apziņas plūsma, Gunai Zariņai ir sava gramatika, savukārt Andra Keiša stāsts ir kā ierunāts teksts, rēgu rakstnieku atšifrēts un pierakstīts.

"Es jau kopš 14 gadu vecuma rakstu dienasgrāmatu, bet nerakstu to kā literāru darbu. Pārsvarā tie ir sausi un neķemmēti fakti. Mani neinteresē stils. Mani interesē tas, kā es runāju, līdz ar to šajā stāstā var lasīt to, kā es runāju," skaidro Andris Keišs, kuram atcerēšanās ir bijusi piepildīta ar saldiem mirkļiem kā jebkuram cilvēkam, kurš atminas savus divdesmit un pasmaida. Sava stāsta Mana Lāčplēsene noslēgumā aktieris citē mistera Stoka tēlu no Mihaila Kuzmina Peldošajiem – ceļojošajiem: mēs vienmēr tikai sākam! "Pavisam nesen pirmizrādi piedzīvoja iestudējums Fēlikss, Anatolijs un Ilona. Mēģinājumu pirmajās nedēļās es pēkšņi sapratu, ka neko nevaru izdarīt un jūtos bezpalīdzīgs gluži kā savos divdesmit. Visiem iesaku! Mēs vienmēr tikai sākam, jo nav tā, ka esam pieredzējuši savus zelta laikus un tagad pussēdus nodzīvosim līdz mūža galam," akcentē Andris Keišs un piebilst, ka tikko notikušais mēģinājums uz Lāčplēša ielas nama Lielās skatuves ir bijis kā atgriešanās no trimdas un otrās elpas sajušana, lai radītu kaut ko vēl nebijušu.

 

Dresēti baloži

Radīt kaut ko nebijušu ir Jaunā Rīgas teātra virziens jau kopš pašiem pirmsākumiem. "Izrādē Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās bija poētiskums un huligānisms. Tur bija milzīgi ledus gabali, dresēti baloži un netradicionāla telpa (balti krāsota bijusī teātra metāldarbnīca, kas vēlāk kļuva par Jaunā Rīgas teātra Mazo zāli – I. A.). Tur bija kaut kā jauna meklējumi, kas saglabājās cauri gadiem un ļāva teātrim piedzīvot dažādus posmus. Kāda kritiķe, šķiet, tos nosaukusi par dekadentisko, dokumentālo un politisko. Ko nesīs nākamais posms? Paskatīsimies. Esmu cerību pilna," uzsver Elita Kļaviņa.

Jaunajā Rīgas teātrī aktrise ir nospēlējusi piecdesmit lomu, bet savā stāstā viņa koncentrējas tieši uz teātra pirmsākumiem, kad notikusi arī viņas kā mākslinieces tapšana, detalizētāk pievēršoties izrādēm Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās, Marķīze de Sada un Doriana Greja portrets. "Izrādījās, ka šis laiks ir palicis spilgtā atmiņā ar daudz un dažādām niansēm. Es nerakstīju par visām lomām, bet uzrakstīju par tām, kuras nevarētu aprakstīt citi mani kolēģi, tā teikt, vissenāko vēsturi, mēģinot arī iztēloties, kas no tā varētu būt interesants lasītājiem. Bija saviļņojoši to atcerēties un atstāt grāmatā," stāsta Elita Kļaviņa, kura jaunākus notikumus ir atstājusi saviem kolēģiem, kas tos aprakstījuši no dažādiem skatpunktiem.

 

Stāsts par sevi

"Visaizraujošākais un droši vien arī visunikālākais šajā grāmatā ir tas, ka mēs rakstām par vienu un to pašu laika periodu, bet katram ir savs žanrs, savs stils un savas sajūtas. Mums bija nosacījums, ka mēs nedrīkstējām lasīt cits cita tekstus, citiem vārdiem sakot, salāgot savas versijas," norāda Vilis Daudziņš un vērš uzmanību uz to, ka ikkatrs stāsts par Jauno Rīgas teātri lielā mērā ir arī stāsts par konkrētā teksta autoru, gluži kā aktieru atveidotie varoņi iestudējumā Latviešu stāsti. "Kāpēc katrs no mums izvēlējās konkrēto personāžu? Varētu teikt, ka tā bija nejaušība, vienkārši esi saticies ar kādu, bet nē – tev rodas vēlēšanās izstāstīt konkrētā cilvēka stāstu, un šajā stāstā par otru ir liela daļa arī manis paša," salīdzina Vilis Daudziņš, kuram atcerēties ir palīdzējis hronoloģiskais izrāžu saraksts teātra mājaslapā, un jau pēc tam nosaukumi ļāvuši automātiski atminēties konkrēto iestudējumu garšu, smaržu, rekvizītus un gaismas, it īpaši izrādē Garā dzīve.

Uz priekšu rakstīšanā viņu ir dzinusi pateicības sajūta par Lāčplēša ielā pavadītajiem gadiem un pienākums pret skatītājiem, mēģinot precīzi aprakstīt to, kas tajā laikā ir paveikts un kādas pārmaiņas ir notikušas ar aktieriem pašiem, kā arī pastāstīt par frizieriem, gaismotājiem, rekvizitoriem un citiem cilvēkiem, kurus publika nemana, bet no kuriem ir atkarīgs iespējami labākais rezultāts. "Bet pilnībā ticēt visam uzrakstītajam nevajag – es biju pārsteigts, ka, aprakstot Eduarda Smiļģa kabinetu, biju pieminējis Raiņa bisti uz galda un zaļu vorsalīna grīdceliņu, bet, skatoties fotogrāfiju, ieraudzīju Raiņa portretu pie sienas un sarkanu grīdceliņu. Dažreiz atmiņa ar mums izspēlē visādus jokus," smejas aktieris, kurš savā tekstā ir atstājis visu, kā bijis.

Visu, kā bijis, neizdosies atstāt jau pavisam drīz, kad aktieri sāks spēlēt izrādes Lāčplēša ielā. Vilis Daudziņš uz jautājumu, vai izjūt šo brīdi kā sava veida robežšķirtni, atbild noraidoši. "Es drīzāk esmu tramīgs par ģeopolitiskajiem notikumiem, par to, kas notiks ar mūsu valsti, ar mūsu kultūru. Es jūtu šādu robežšķirtni. Protams, mēģināt atjaunotajā zālē ir brīnišķīgi. Ziniet, visbrīnišķīgākais ir tas, ka tā ir plašāka un tajā ir vairāk gaisa, bet vecais labais teātris nekur nav pazudis," atklāj aktieris un savu tekstu noslēdz ar Alvja Hermaņa kādreiz sacīto, ka būtu skaisti novecot kopā ar saviem skatītājiem. "Protams, tā ir utopija, paaudzēm jāmainās, ir jānāk jauniem aktieriem un jauniem skatītājiem, un tomēr... šī doma man ļoti patīk."

 

Viss tev palīdz

"Lasot grāmatā citu rakstītos tekstus, redzu, ka esmu skopāka vārdos un aprautāka teikumos. Iespējams, vajadzēja rakstīt izvērstāk un plašāk, bet arī dzīvē es vairos no sentimentālām izpausmēm," atzīst Baiba Broka, kura sevi raksturo kā cilvēku, kam labāk patīk skatīties uz priekšu, nevis atpakaļ. Viņai vienmēr ir mazliet neērti atsaukties uz saviem pagātnes sasniegumiem ne tikai teātrī, bet arī kino. "Protams, tajā brīdī, kad tu saproti, ka priekšā vairs nav tik daudz, cik atpakaļ, ir labi, ka ir šāda izdevība veikt revīziju par pagājušo un piefiksēt to," piemetina aktrise. Viņa ļoti novērtē iespēju izlasīt par notikumiem, kuros pati nav bijusi klāt, un ieraudzīt tos no cita teātra procesos iesaistīta cilvēka skatpunkta, kā tas ir Elīnas Adamaites asprātīgi un pašironiski uzrakstītajā tekstā Uz pasaules teātra kartes par Jaunā Rīgas teātra viesizrādēm.

Savukārt, skatoties uz priekšu, Baiba Broka norāda, ka kopējā enerģija veidojas tāda, ka visi neviļus jūt, ka kaut kas mainās un ir dota izdevība kaut ko iesākt citādi. "Bijušās Tabakas fabrikas telpā mēs neesam strādājuši mazāk kā pirms tam – un droši vien strādāsim daudz arī pēc tam – un esam iemācījušies pielāgoties: jebkurā vietā, kurā es būšu, es pateikšu to, ko es gribu pateikt, neatkarīgi no apstākļiem, bet gribas to darīt tur, kur viss tev palīdz," teic aktrise. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja