Projekts "Septītās debesis" sāk Latvijas turneju

Starp kapiem un ģimeni

Piektdien Saulkrastos tika pirmizrādīts Muzikālā teātra 7 jaunais produkts Septītās debesis. Uz jautājumu, kādēļ labiem aktieriem tajā jāiznieko vasaras atvaļinājums, var atbildēt tik ciniski vienkārši, ka nejautāšu. Kaut iestudējuma veidotājiem par godu jāsaka — šāgada darbs galvas tiesu pārāks par iepriekšējo vasaru projektiem.

Viss atkarīgs no skatu punkta. Ja vasaras uzvedumos meklējat mākslu, sabojāts vakars un pārdomas par Latvijas kultūras degradāciju garantētas. Ja līdzi ir kompānija un pasākumu uztverat kā prelūdiju vakaram, iebildumu pret aktieru rosīšanos spēles laukumā būs mazāk. Septītās debesis patīkami atšķiras no citiem brīvdabas iestudējumiem, jo nav pretencioza zīmēšanās, bet gan iestudējums, kuru, iztēlojos, neaizvainotu arī sviestmaize skatītāja rokās. Ne māksla, bet labi pozicionēts izklaides projekts.

Voldemāra Šoriņa dramaturģiskais materiāls te der kā kulaks uz acs. Ir mīlestība, intrigas, pārpratumi, mistika… Sižeta virāžām var sekot ar aizrautību, kaut atrisinājums ir nedaudz gaudens un nojauc arī izrādes tempu. Privātas kapsētas vadītājs grib pārrakstīt daļu mantas dēlam, ko nekad nav redzējis; dēlā iemīlas gan Praula sieva, gan pameita, un tas tikai sākumam. Visam pa vidu — kapsētas jociņi, dzirkstošāki, trāpīgāki un asprātīgāki nekā Žurkā Kornēlijā Nacionālajā teātrī. Atziņa, ka "katram latvietim jāsaprot — viņam atlikusi tikai kapsēta", vien ir kā vērta! Arī terapeitiskā nozīmē, jo, kamēr smejamies, ir cerības izdzīvot. Scenogrāfa Jāņa Jansona vērojums, ka dzīve šodien, runājot tēlos, rit starp kapsētu un ģimeni (spēles laukumā divas darbības ligzdas), ir trāpīgs, kaut skatuves ietērps, manuprāt, tomēr radies prāta mulsumā. Tas, ka scenogrāfijai jābūt transportējamai un lētai, neattaisno bezjēdzīgu estētisku haosu. Veiksmīgāk ar uzdevumu tikusi galā stiliste Zane Pallo, kamēr Alberts Kivlenieks balansē starp cienījamu horeogrāfiju un ilustratīviem štampiem.

V.Šoriņa — dramaturga veiksmi gan diemžēl aizēno V.Šoriņa — režisora darbs. Septīto debešu "režija" neaizvaino ar ambīcijām bez seguma, tomēr aprobežošanās ar Zigmara Liepiņa dziesmu izkārtošanu starp ainām, lai aktieri no vienas darbības ligzdas paspētu aizskriet uz otru, arī nav bijis veiksmīgs lēmums. Juris Vizbulis un Līga Robežniece dara, ko spēj, lai melodijas skatītāju "aizķertu", un tomēr tās izskan kā fona "vienības", nekļūstot par emocionālām pieturām izrādē. Materiālā nav radītas dinamiskas attiecības starp dziesmām un darbību komentāra vai polemikas formā, kaut pretenzija izdziedāt "otro līmeni" izrādei noteikti ir.

Visneviendabīgākais izrādes aspekts ir aktierspēle. Pārsteigumi gan labi, gan slikti, jo aktieru darbu kopumā iespējams raksturot ar lakonisko rainismu "kā māku (gribu — Z.R.), tā maunu". Lieliski spēlē Lāsma Kugrēna (Strauta) un Marija Bērziņa (Ilvita), sabalansējot grotesku un psiholoģisko reālismu. Labi darbi izdevušies Jurim Kalniņam (Prauls), Jurim Frinbergam (Gatis), Jānim Skanim (Orests). Jolanda Suvorova kā jau Jolanda Suvorova. Pārējo aktieru spēlē pārsteidz štampu daudzums. Ka Uldim Norenbergam tādu daudz, zinājām, ka Artis Robežnieks (Uvis) mīlētāja ampluā nejūtas ērti — arī. Bet Ingas Misānes spēja bezjēdzīgi ākstīties Silgas lomā gan ir jaunums. Cerams, ne uz palikšanu.