..vai zini, Žak

.kaut kur tepat līdzās kauca griezīga, mežonīga sirēna ..es centos ko saskatīt ..ievēroju, ka grozās arī priekšā stāvošās automašīnas vadītājs, un savam blakussēdētājam ar pirkstu norāda uz kaut ko pretējā joslā ..patiesi ..tur kuļājās kaut kas neliels ..melns ..sprogainu spalvu čokurs ..suns! ..es nekad nebiju domājis, kā tā var kliegt suns ..viņš gulēja piespiests pie ielas, kādas mašīnas ievainots, bet vēl dzīvs, un pēdējiem spēkiem centās glābties un aizvilkt sevi no ielas ..lai saredzētu ko vairāk, bija par tumšu, taču visi viņa centieni izkustēties bija veltīgi ..viņa agoniskās raudas bija apņēmušas visu kvartālu ..uz mirkli tās kļuva pavisam spalgas ..tas bija vienīgais, ko viņš vēl spēja ..raudāt, cik skaļi vien var ..mēs sēdējām savās siltajās mašīnās un tikai žēli noraudzījāmies ..iela bija bezpalīdzīgi tukša ..es neizturēju, es aizvēru logu un pagriezu skaļāk savu Ramazotti ..bet manī sāka skanēt tikpat neizturama sirēna — ej palīgā! ..luksoforā aizvien vēl dega sarkanais ..klīnika? ..kur tagad tādu izraut un vai tās maz tik vēlu vairs strādā, un kur nolikt mašīnu; viņš noteikti ir arī asiņains, un man nav nevienas segas, kur viņu ietīt; un ja nu viņš vēl kož; noteikti, viņš ir nikns, cilvēki viņam ir nodarījuši pāri; un kas pēc tam? ..uz ielas vairs neatstāt, man viņš noteikti būtu jāņem pie sevis; bet es nekad neesmu gribējis suni, un ja nu viņš vairs nemaz nestaigā, ko tad? ..es satraukti šķirstīju visas iespējas, bet neviena nebija tāda, aiz kuras aizķerties ..iedegās zaļais, es vēl šaubījos, es šaubījos, bet visi brauca, un braucu arī es ..pilsēta, skatlogu un mašīnu drūzma bija vislabākais aizsegs, es centos ne par ko vairs nedomāt ..taču uz tukšās un melnās šosejas es atkal sadzirdēju viņu ..un pēkšņi es sajutos tik nožēlojams un vājš ..iedomājies, Žak, es nespēju palīdzēt nieka sunītim, kurš tā arī palika viens pats ielas vidū bez jebkādām cerībām, ka ar savu nelaimi viņš varētu tikt galā pats ..jo tālāk es braucu, jo vairāk es sevi nicināju — par savu prātīgumu, kas aukstasinīgi bija aprēķinājis: "tas suns neizdzīvos, un visiem tāpat nepalīdzēsi" ..un vispretīgāk mani šķērda atskārsme, ka es it kā spēju iedvesmot un aizraut un savu sirdi neprātīgi plivināt vējā kā karogu, taču, kad ar to jāsteidz palīgā mašīnu un dzīves pussabrauktajiem, tad, redz, tā kaut kur ir pazudusi ..tā ir paslēpusies dziļi zem mašīnas sēdekļa, un labākajā gadījumā ir santīma lielumā ..bet varbūt es vairs nemaz neprotu arī iemīlēties, mīlēt?! ..tā sasodītā prāta dēļ?? ..allaž taču ir tik daudz argumentu, kāpēc labāk palikt malā ..un varbūt, ja cilvēki ar laiku kļūst pusakli un vājdzirdīgi, tad arī spēja just un izjust var kļūt pavisam vecišķa un stīva?? ..un varbūt tas noticis arī ar mani ..es uz brīdi aizvēru acis un lūdzot vēlējos, lai kāds man mugurā iešauj lodi ..trīs, piecas, divdesmit ..lai vismaz sāp ..tā pa īstam ..piedod, sunīti ..lūdzu, piedod ..tev manā sirdī tagad uzcelta visskaistākā suņu būda, guli tajā mierīgi ..saki, Žak, un kā būtu rīkojies tu? ..vai tu viņu glābtu? Putnu krusa ..šonakt, Žak, sapnī redzēju putnus, mēnessgaismā, klajā laukā, viņi uzlaidās debesīs un tad taisnā leņķī krita lejā, ar galvu pa priekšu, nobūkšķēja, noskurinājās un tajā vietā, kur bija krituši, sadabūja ko ēdamu ..šķiet, kaut ko spīdošu, šķiet, ka zivis ..viens nogāzās pavisam tuvu ..tik liels un resns kā labi barota vista, ar baltām dūnu spalvām, mazu galvu un sīciņām tumšām acīm ..es uzmanīgi tam tuvojos ..es gribēju saprast, kā tie paliek dzīvi ..un, ticis klāt, ievēroju, ka pieres vietā tam ir biezs un pamatīgs kauls, apaudzis ar baltiem matiņiem ..ak tā, tātad par nenosišanos bija padomāts ..bet kāpēc viņiem tā vajadzēja pašnāvnieciski ķēmoties? ..tie krita vēl un vēl ..un zini, Žak, es sapratu ..tikai, esot augšā, tie mēnesstaros ieraudzīja savas spīdošās zivis ..un jau pamodies, es atcerējos, ka reiz biju prātojis par mums cilvēkiem ..vai tad visiem nav zināms, ka tikai no tāluma, mēs protam saskatīt to, ko neredzam sev līdzās ..bet, redz, Žak, vai cilvēki spēj atļauties tālumu? ..nē, jo viņiem allaž ir bail nosisties Kā tu jūties? ..kāpēc, Žak, viņa man nekad nepajautā, kā tu jūties? ..nē, ne jau, vai man vējā nesalst ausis vai nesāp sasarkušās acis, vai nespiež viņas klēpī ieliktā galva, bet "kā tu jūties?" ..kāpēc, Patti? ..jā, Žak, kāpēc mēs viens otram tik reti pajautājam, kā tu jūties, un vēlamies arī to zināt? ..vai mums gadījumā nav bail, ka viņš pateiks "slikti", un mēs nezināsim, ko darīt ..bet, zini, simt reizēs no simt divām mums ar to pietiks, mums pietiks, ka kāds tikai pajautās "kā tu jūties?", un mēs sajutīsimies labiBrokastis ar smaidošo raganu ..es jau sen, Žak, gribēju tev pastāstīt par kādu sievieti ..mēs brokastojām kādā picērijā, viņa bija maza, smaidoša un žilbinoša, gluži kā viņas mobilais telefons, kura zeltījums bija nopulēts līdz pat spogulim un izdaiļots ar mirdzošām pērlītēm ..izslidinājusi savus garos nagus pa glancēto ēdienkarti, viņa pasūtīja grieķu salātus un atkal smaidīja ..kā tāds meitēns, dzidrām brūnām acīm un pilna naivas bērnišķības ..bet zini, Žak, šī šķietami nebēdnīgā tumšmatainā meitene nebija tikai glīta viesistabā izkarināma glezniņa, manā priekšā brokastoja īsts staigājošais cilvēku rentgens ..nieki, ka viņai bija vesela izglītības diplomu kolekcija, taču viņa bija gluži vai ragana, kas savā čūsku zupas katlā redzēja visu un visus ..viņas ikdiena bija melu detektors, slepkavas, izvarotāji, pedofili, un viņu galvas, no kurām bija laukā jāizdabon motīvi un patiesības ..psiholoģiski, fizioloģiski, jelkādi, un, ja nekā citādi, tad viņa ļāva vaļu savām ekstrasensiskajām spējām ..jā, Žak, astoņu gadu vecumā viņas galvu bija caururbušas krītoša skapja durvju skrūves ..izklausās smieklīgi, bet tā arī viss sākās, tā viņa smaidoša bija stāstījusi iepriekš ..man kļuva šķērmi ..taču viņa solījās mani neskanēt, un man bija interesanti viņā klausīties ..mēs runājam par maniakiem, par greizsirdību, par izšķīdušām ģimenēm, par to, kā pie mājām atkal pieradināt klaiņojošus bērnus, un kāpēc vīrieši sadeg agrāk nekā sievietes, un ar kādu misijas apziņu viņi sev uzliek kaklā cilpu ..un zini, Žak, viņa nevilcinoties visas atbildes izklāja kā tādus iepriekš pasūtītus ēdienus ..te cēloņi, te impulsi, te novirze, un saldajā, lūdzu, māte nogalina savu bērnu ..viņa jautri košļāja zaļās salātu lapas un tikai smaidīja ..un tad es viņai jautāju, vai ir kaut kas, kas viņu dzīvē vēl varētu pārsteigt, vai kāds cilvēks, vīrietis viņu pēdējā laikā ir pārsteidzis, ar kaut ko, vismaz? ..ne,e, viņa vienaldzīgi un noliedzoši pašūpoja galvu ..un tā kā mazliet nosmīkņāja par manu jautājumu ar tik pašsaprotamo atbildi ..un savai pārliecībai pa virsu uzdzēra apelsīnu sulu ..teiksi, ka nelaimīga, ja? ..varbūt, bet tas man netraucē ..viņa aizvien smaidoša palūkojās manī, es neko neteicu, tikai domās nenoticēju ..nu, labi, varbūt ..varbūt, mazliet, mazliet es meloju, jā, viņa tūlīt pat arī viegli un smaidoši atzinās ..es viņu pavadīju līdz mašīnai, viņa devās uz darbu, ķidāt cilvēku likteņus un no viņu apziņām un zemapziņām atdalīt visu lieku un neēdamo, kā nupat brokastīs to es biju darījis ar vistu spārniņiem ..jā, viņa redz visu, viņa pamanītu pat vissīkāko kaulu, taču ko tas dod viņai, ja pārsteigumi prasa kaut uz brīdi aizvērt acis un neredzēt ..es par viņu esmu daudz domājis un par to, vai ir vērts būt tik visu redzošam ..tas it kā ir tik kārdinoši, taču, šķiet, tā var pazaudēt ne tikai pārsteigumus, bet arī visskaistāko – iemīlēšanās aklumu ..jo, zini, Žak, ja tā ņem un visas cilvēka slēptākās vajadzības, nemierus un izjūtas sīki saliek pa kabatiņām, tad, var izrādīties, ka tāda akluma nemaz nav ..neglītie iemīlas skaistajās, satrauktās un izmisušās – mierīgajos un rāmi plūstošajos, nepārliecinātie – tajās, kas viņus novērtē, pelnrušķītes – cēlajos prinčos, bet tie, kuriem atdodas visas, – tajās, kuras tomēr neatdodas ..un jautājums, tikai, vai mēs paši esam tik redzīgi, lai to saprastu, un vai tiešām ir vērts tādiem būt? ..varbūt tomēr ir labāk ticēt pirmajiem acu skatieniem, brīnumiem vai klikšķiem, un nemaz nezināt, cik šie klikšķi reizēm ir pašsaprotamiSapnis par baltajiem palagiem ..noskatīts stāsts ..kādam vīram bija sapnis ..reiz izvārtīties un izgulēties baltos palagos ..kaut vienu nakti, kaut tikai pusi dienas, bet baltos, baltos ..tas maksāja tieši astoņus frankus, un šo sapni varēja aizsniegt turpat ostmalas viesnīcā ..un vienmēr, kad viņš kādam ostas pasažierim bija izķeksējis no kabatas kārtējo maku, viņš sapņaini pacēla augšup acis un ieskatījās šīs sapņu viesnīcas logos ..un laimīgi nopūtās ..arī šoreiz ..viņam uztraukumā trīcēja rokas, tūlīt, tūlīt, sapnis piepildīsies ..viņam bija veseli desmit franki, un viņš brīnuma bijīgi devās uz viesnīcu ..bija mirklītis jāuzgaida, kādu pusstundiņu, līdz sakops istabas ..viesnīcas bārmene vīram laipni piedāvāja rumu ..par franku glāzē ..viņš pagrabināja monētas un apdomājās ..divas lai iet ..tomēr ..tāda diena ..un pāri paliek tieši astoņi franki ..ak, skaistie baltie palagi, viņš staroja, viņa sapnis, šķiet, jau bija sācies ..ak, sapnis, viņš sapņoja un attapās brīdī, kad viņa priekšā bija desmit tukšas ruma glāzes ..viņš brīdi vēl pamīņājās, pavandījās pa tukšajām kabatām, tad grūti nopūtās un, pamājis atvadas, nodurtu galvu vilkās mājās ..uz ostu dokiem, uz savu dēļu būdu, un savu migu, kas bija izklāta ar salmiem un eļļainām lupatām ..un viņa sapnis bija nebeidzams, tikpat nebeidzams, cik pasaules rums ..jā, Žak, tas ir tas pats vīrs no tavas Miglainās piekrastes, 1936 ..un saki, Žak, vai tas ir godīgi? ..citi piedzimst un visu dzīvi pavada, ik nakti guļot baltos palagos, bet citiem, lūk, par tiem ir jāsapņo un līdz kaulam jālauž sevi, lai varbūt kādreiz, varbūt šo sapni piepildītu Es tevi mīlu, .... ..zini, Žak, visnelaimīgākie nav atraidītie, ne arī vientuļie vai Parīzi neredzējušie ..visnelaimīgākie ir tie, kuri spēj debesīs palaist milzu gaisa balonu vai kaut virs visām pilsētas šosejām uz estakādēm izlikt lielus uzrakstus, un tajos lieliem burtiem pusaudziski atzīties — es tevi mīlu, taču kuru sirdīs patiesībā nav neviena, kā vārdu ielikt aiz šīs atzīšanās maģiskā komataNormālie ..zinātnieki ir ģēniji, viņi urķējas pa cilvēku iekšām un atklāj brīnumu pēc brīnuma, un, zini, Žak, jau pavisam drīz viņi jau mazulim spēs noteikt slimības, ar kurām viņš, visticamāk, saslims pēc 40 gadiem ..to, lūk, sauc par ģenētiku ..un mēs visi būsim sveiki un veseli! ..ja solās būt astma, dažas tabletītes un astma ir padzīta, vēl nemaz neuzradusies ..brīnišķīgi ..negribi būt šizofrēniķis, kādam tev pienākas būt?! ..nebūsi ..jo arī nervu stīgas var savērpt pēc ārstu ieskatiem ..būsi pavisam normāls un neskriesi ar galvu sienā, ja tev pēkšņi liksies, ka lietus līst pārāk strauji vai ziņu diktors šovakar tā aizdomīgi pēta tevi ..taču saki, Žak, vai ir normāli nolikt augšpēdus spoguli un tajā savos sapītajos diegos ar atsvariem saskatīt ēkas, kas vēlāk kļūst par arhitektūras šedevriem ..kā tas gadījās Gaudi ..vai ir normāli visu dzīvi ar pantiņiem lenkt kādu jaunkundzi, kura sauc tevi par diedelnieku un augstprātīgi smejas ..tikai pantiņi vēlāk, izrādās, ir gadsimta dzeja ..normālie taču pasūtītu to maitu pēc otrā, nu labi varbūt pēc trešā randiņa un basta ..un domā, Žak, tu esi normāls?! ..bet ko es darītu, ja tu agrā bērnībā būtu apārstēts ..vai es maz tevi pazītu?! ..nē, nē, pietiek ..pietiek jau, ka mums ir psihologi un psihoterapeiti, kuri iemācījušies mūsu bērnības pārdzīvojumus un traumas nosūkt kā liekos taukus, kuri mūsu zemās pašapziņas palielina kā krūtis līdz vajadzīgam izmēram un ilgajām skumjām noņem grūtsirdības grumbas ..un mēs kļūstam tik vienādi skaisti un tik vienādi garlaicīgi, un normāli ..nē, nē, pietiek ..pietiek jau, ka datori ir atņēmuši mums rokrakstus, es negribu, lai kāds mums atņem mūsu idejas, mūsu trakās aizrautības, mūsu individualitātes, mūsu slimības un mūsu nolemtības ..lai tā ģenētika iet ratā Tikai never tās ciet ..man patīk viņu neskūpstīt ..man patīk viņu neizģērbt ..tikai gaidoši skatīties viņas acīs un teikt, lai viņa tās never ciet ..un tad būt zem viņas svārkiem, lēni un maigi ar pirkstu spilventiņiem glāstīt kājas, ar plaukstas locītavu palūgt, lai viņa tās atver vēl, palūgt, vēl, un ar glāstiem būt arvien tuvāk tur, bet tomēr nepieskarties ..man patīk skatīties viņas acīs, un redzēt, kā tajās kā biezs liķieris saplūst uzbudinājums un kā viņas lūpas pamazām ..pamazām uzzied gluži kā ar marcipānu pārklāts kamēlijas zieds ..tikai never tās ciet ..ak, Žak, ja tu zinātu, cik iekārojama spēj būt Patti Kanālmalas pīles ..zini, Žak, daudzu sieviešu lielākā nelaime ir tāda, ka viņas ir kā tādas kanālmalas pīles ..varbūt skaistas, bet nožēlojamas ..ko dod, to ēd, ja nedod, tad neēd, tad kaut ko savā nodabā pakašā, bet cer, ka kāds tomēr atnāks un pacienās ..domā viņas spēj atbildēt, kas viņām garšo? ..kur nu! ..ne viņas arī zina, kur ir ziemeļi, un kur — dienvidi ..lai aizlidotu ..un kāpēc lidot, ja druskas var izkašņāt vienmēr ..šo sieviešu iekšējās vērtības, principi ir kā izplūdis akvarelis, un ej nu sazin", vai tajā attēloti ziedi vai pērtiķu acis ..viņas ir noslīkušas savās varbūtībās, neticēšanā sev, viņas vairs neprot dzīvot savu, savu, savu dzīvi ..un tad viņās brīnās, ka ik pa laikam tiek aizmirstas un atstātas novārtā ..jo vai tad kanālmalas pīles kāds ciena, pajautājiet jebkuram garāmgājējam, vai šajās pīlēs ir kas vērtīgs? ..pat apēst tās īsti neviens negrib, jo ej nu sazin" kādi draņķi tajās ir iekšā Pagrabi un bērni ..šodien dzirdēju stāstu par kādu gaiši rudu runcīti, kuru saimnieki bija izlikuši uz ielas, vēl pavisam pusaudzi ..viņš bija izrādījies lieks, un viņiem likās, ka gan jau kāds to paņems ..kāds varbūt arī būtu paņēmis, jo runcītis bija skaists, ar mīkstu pūkainu spalvu un saritinājies izskatījās apaļš kā apelsīns, taču runcītis nevienu vairs negribēja ..viņš šņāca un dzina visus projām, un iebēga pagrabā, kad kāds cilvēks viņam bija pārāk tuvu ..un viņam likās, ka tikai pagrabs vairs spēj būt labs un saudzīgs ..un vai tad ar cilvēkiem nav tāpat ..viņi tikai izaug lieli, un vairs nebēg pagrabos, bet ņem un atriebjas ..un nav īsti svarīgi kam, bet cilvēkiem ..un tad, mēs gudrie cilvēki, tikai dumji un pavirši brīnāmies, kur tik nežēlīgi ļaudis rodas ..un gribam, lai viņus pakar un nošauj ..un būsim aizmirsuši, ka ir kāds, kas viņu kādreiz iedzina pagrabā ..un zini, Žak, un ne jau bērni ir jāglābj, jāglābj ir viņu vienaldzīgi aizejošie tēvi un mūžīgā maiguma pusbadā dzīvojošās mātes ..un jāglābj arī ir visi tie, kuru acu priekšā šīs mazās tik tikko ūdeņos nonākušās laivas piesmeļas pilnas ..un vēlāk tās visu dzīvi pavada nevis, lai pārtaptu kuģos, bet cīnoties, lai nenoslīktu ..tu jautāsi, kā? ..vienkārši ..ierādiet viņiem, kā nenovērsties spējat un protat jūs ..reizēm viņiem tikai vajag noskatīties Spilvens ar stikla bumbiņām ..tur bija viss kaut kas ..mīkstas čības ar tīģeru mūlīšiem, sveces un suši galdiņš, arī melns pelnu trauks un dzeltena kaklasaite, kāds pat lūdza iesaiņot milzu koferi, kurā, šķiet, varēja salikt pusi Āfrikas ..lielveikala meitenes tik šķērēja metriem spožās lentas un ļaužu pirkumus veikli pielāgoja lielākām un mazākām kartona kastēm ..un galu galā viss glīti sanāca paliekams zem Ziemassvētku eglītes ..klāt vēl kartiņa, kāds mīļš pantiņš un dāvana gatava ..taču, saki, Žak, vai tādas tiešām ir dāvanas? ..svētkos, kuros mēs, pat pieaugušie, iedomājamies par brīnumiem? ..es vēroju, kā dāvanā pārvēršas kantains spilvens ..kaste tam, protams, nederēja, tāpēc to tina lielā milzīgā papīrā, grozīja un ņurcīja, sēja un pārsēja, līdz tomēr beidzot tas bija uzvarēts ..un zini, Žak, tad es tā iedomājos, kāpēc šim spilvenam līdzās lina auduma maisiņā nevarēja pielikt klāt stikla bumbiņas un apdāvinātajam brīnumu vakarā teikt — turi tās zem pagalvja, tad nāks sapnīši ..un kāpēc mēs glītajās kartiņās līdzās kaut kur aizgūtam dzejolītim, vēlot priecīgus svētkus, nekad tikpat priecīgi no sevis neierakstām, ka man draugos ir foršs rūķis šortos un ar zaļām ausīm un viņš tev miedz ar labo aci, tātad tev solās būt labs gads ..un kāpēc mēs kaut kā aizmirstam, ka katrs no mums gaida ne jau vien vēlējumus vai dāvanas, bet līdz ar tām atnesto izjūtu, ka kāds kaut uz brīdi ir domājis tieši par mums ..un, ne jau tikai raugoties veikala skatlogos vai atklātņu plauktos, bet gan savā sirdī ..un tajā jau var atrast visu ..spilveni, redz, ir desmitiem, simtiem un miljoniem, bet tādas stikla bumbiņas noteikti ne ..un tas nekas, ka tā meitene pēc gada teiks, ka sapņi tā arī nesapņojās ..bet apdāvināta, smaidot un ripinot šīs bumbiņas saujā, viņa uz mirkli sajutīsies kā sapņu karaliene no Ziemassvētku pasakas ..un tā būs viņai visīstākā dāvana