18

Zinu arī to, ka Tu esi gudra un atšķir inscenētos daiļrunātājus, kam honorārs par patriotismu rīta zvaigznes vietā pie horizonta, no normāliem cilvēkiem, kuri par Tevi domā diendienā, ne efektīgās kampaņās. Ir sarežģīti Tev kaut ko dāvināt svētkos, jo valsts taču esmu es un ikviens cilvēks. Tātad dāvināt varam vienīgi paši sev, ne abstraktai idejai, ko daudzi ievalkājuši pēc savas liestes un ērtības. Valsts taču nav nekas ārpus manis, tātad vēlējumi un dāvinājumi pienākas man pašai. Taču es nejūtos pelnījusi dāvanas. Pateicība par mīlestību man šķiet farss. Tā vietā es labprātāk Tev, tātad valstij, — solīšos. Varbūt tas būs vērtīgāk. Varbūt tās būs ilgtermiņa saistības. Man neliekas, ka solījumi ir tukša grabēšana (kā var nesolīt!), man liekas, ka solījums ir nozīmīga koncentrēšanās, filtrācija un saziņa ar savu sirdsapziņu. Es Tev apsolu nemelot. Pat tad, kad Tu to no manis gaidīsi. Es solos nekad neiedzīvoties uz Tava vārda valkāšanas rēķina. Es apsolu analizēt, vai pastāvošais režīms ir kaitīgs un nāvējošs Tevis pastāvēšanai. Ja es sapratīšu, ka varas klani pazudina Latviju, es nepieļaušu, ka tas pats režīms ir mans maizes devējs. Es apsolu lūgt Dievu par saviem draugiem, ja viņi vairs neatšķirs labu no ļauna un par pašsaprotamu izdzīvošanas principu pieņems izdevīgumu, sadarbību ar Latvijas postītājiem. Es solu Tev, ka pat tad, ja man būs jāglābj dārga cilvēka dzīvība, un es to varēšu izdarīt vienīgi atzīstot, ka dienvidi ir ziemeļi un zaglis ir godīgākais cilvēks Latvijā, es pagūšu uzticamam cilvēkam atdot kompasu. Es apsolu, ka nevilcinoties cildināšu un daudzināšu goda darbus un ļaudis, kas dzīvo pēc goda, ne izdevīguma kodeksa, bet es piekasīgi raudzīšos, lai Tu netiec apmānīta, uzticoties vairākuma viedoklim par to, kurš ir tas godīgākais latvietis. Es apsolu strādāt Tev kā sev pašai. Es to darīšu pacietīgi, klusi un bez fotogrāfiem. Es apsolu ignorēt jebkuru partejisku viedokli par Tevi un sevi. Es solu par Tevi uzņemties personīgu atbildību tikpat lielā mērā, cik uzņemos par sevi. Es apsolu piedot idiotiem, bet nevis neliešiem. Es apsolu ticēt Tev tik ilgi, kamēr Tavi pavalstnieki spēs ārstēties no morālā puvuma un degradācijas. Es nesolu, ka mīlēšu garīgus kropļus tikai tālab, ka viņi izveidojušies par tādiem Latvijā. Es apsolu sapņot drosmīgāk, nekā garantē manas iespējas. Es apsolu, ka mana personīgā lūgšana man arvien būs svarīgāka par valstisko doktrīnu un politiskā klimata kaprīzēm. Es sevi un savu valsti pazīstu, tālab zinu — kamēr mūsu attiecības ir tiešas, godīgas un personiskas, nākotne ir un būs kā man, tā Latvijai. Un ar gadskaitļu ballītēm tam tikpat kā nav nekāda sakara. Es apsolu, ka 18.novembrī es ar Tevi sarunāšos tāpat kā vienmēr, pātarus neskaitīšu un ar laikabiedriem patriotismā nesacentīšos. Dzīvās attiecības ir neliela garantija Latvijas mūžīgai dzīvei.