"Nekādas pasaules literatūras nav," vakaru spēji atklāja dzejniece, Dienas grāmatas galvenā redaktore Dace Sparāne, brīvi citējot no igauņa Emīla Todes romāna Robežvalsts: "Šis jēdziens pastāv vienīgi vēl kādu naivu, pārcentīgu austrumeiropiešu augstskolas pasniedzēju prātā. Ir tikai atsevišķas grāmatas, katra par sevi. Un kāda no tām nenosakāma, nepamatojama iemesla dēļ pēkšņi piesaista tavu uzmanību." Tovakar klātesošo uzmanību piesaistīja pavasarī izdotās Dienas grāmatas trīs romāni - Jāņa Rokpeļņa (pirmais romāns) Virtuālais Fausts, Ingas Ābeles Paisums un Gundegas Repšes Bāreņu nams. Sarīkojuma scenārijs - lūgt autoriem stāstīt vienam par otra veikumu. Kā tad viņi to redz savām acīm? D.Sparāne par katra autora romānu ievadvārdus bija atradusi Albēra Kamī romānā Krišana. "Jūs esat sarežģīts klients. Lielākā daļa [cilvēku] ir vairāk sentimentāli nekā gudri... ," viņa ielasīja pirmo rakstnieku. Pēc Kamī citāta stafeti pārņēma G.Repše. "Vārda māksla ir ne tā, ar ko gribētos nodarboties šim rakstniekam," sāka Repše. "Tā pārāk saistīta ar jēgu. (..) Pats atzīst, ka daudz labāk pie sirds iet mūzika, gribētu būt mūziķis, lai nenāktos rēķināties ar to, ka vārds tiek apkrauts ar nozīmi. Melanholiķis. Vēl smalkāk - pārejas tips no sangviniķa uz melanholiķi. Pārjūtīgs un ar neadekvāti emocionālu reakciju. Akcentē, ka antīkie domātāji melanholiķus vērtējuši augstu, jo tāds cilvēks visu mūžu staigā gar bezdibeņa malu, jūt dzīves īstenības dziļumu, taču klūp un krīt uz līdzenas vietas, kur citi iet pāri vienā mierā. Viņš skaidro, ka cilvēks dzīvē meklē labumu vai jēgu. Nekautrējas atzīt, ka pēdējo. (..) Krāmējas ne tikai ar vārdiem, bet arī jauniem dzejniekiem un dzejniecēm, kas nodrošina palikšanu ļaužu atmiņā. Pašmērķīga ziņkārība, nevis interese par kādām morālām tēmām, viņaprāt ir viena no rakstnieka talanta sastāvdaļām. Kāpēc viņš brien prozas purvā? Šo to, šādus tādus valodas un īstenības slāņus nav iespējams dzejā iedabūt, vismaz viņa dzejā ne." Kas ir šis rakstnieks? Kā visiem acumirklī tapa skaidrs, protams, Rokpelnis. Ieskanējās akordeons. Temperamentīgi, lauzti - jauki, bet gribētos bilst, ka pēdējais laiks literārajos vakaros paplašināt tik nogurušo "kabarē" muzikālo/instrumentālo repertuāru.
Aizgāja no Kristus
"Necentīšos imitēt Jāņa Rokpeļņa suģestējoši ķērkstošo balsi," pēc muzikālās pauzes, sekojot pieklusinātai smieklu šaltij, teica G.Repše un sāka lasīt no Virtuālā Fausta (citāts ir no diktofona ieraksta): "Velti taujāt, kā es aizgāju no Kristus. Neloģiskā kārtā nonācu pie tā, tikpat neloģiski viņu arī pazaudēju. Ģeķība ir ar saprātu izskaidrota ticība, ģeķība - neticība. Tikai tas neticības iegūšanas process bija ilgstošs, gandrīz nemanāms, rāms. Cita vide, citi cilvēki, nokausējošs maizes darbs. Vai skaidroju jums to, ko ar prātu nespēju izskaidrot? Dažs viszinis teologs jums to izskaidros skaidri un gaiši - saprātīgi, intelektuāli spoži, jums, ne man. Un tomēr savādi, ka dievs ir tāds objekts vai subjekts, kura eksistence ir atkarīga nevis no zināšanas, bet ticības. Tici dievam - viņš ir, netici - nav. Vai tad krēsla esamība, kurā es tagad sēžu, ir atkarīga no manas ticības vai neticības? Tas ir un cauri. Rembranta oriģināls nav pakarināts virs mana paplukušā dīvāna, skaidra bilde. Labi, dievu tu neesi redzējis miesīgām acīm, bet tu neesi redzējis arī turku kūrvietu Antālijā ar visām tām dāmām, jutekliski tīkamiem vīriešiem, bet vai tāpēc tās nav? Vēl dīvaināk -- saka, kāpēc dievs pieļauj, ka mirst mazi bērni? Nē, man tādu dievu nevajag. Proti, man dievs nepatīk, tāpēc viņš būtībā nav. Man nepatīk zemestrīce, bet vai tāpēc es apgalvošu, ka tās nav? (..) Aizrakstījos..."
Trāpīgi par Repši
Pēc intelektuāli rosinošā citāta, kura dēļ vien, šķiet, vērts izlasīt visu Rokpeļņa Virtuālo Faustu, Dace Sparāne atkal citēja Kamī: "Kad portrets ir pabeigts - kā šovakar, grūtsirdības pilns es vēl parādu - lūk, tāds es diemžēl esmu, apsūdzība ir beigusies. Bet ar to pašu portrets, ko sniedzu saviem laikabiedriem, kļūst par spoguli. Pelniem kaisītu galvu, lēni plūkdams sev matus, nagiem saskrāpētu seju, taču asu skatienu, es stāvu visas cilvēces priekšā, (..) pastāvīgi vērodams iespaidu, ko radu. Tad es saku - es biju pēdējais nelietis un tad savā runā nemanāmi pāreju no "es" pie "mums". Kad nonāku pie "lūk, tādi mēs diemžēl esam", joks ir izspēlēts un es varu pateikt patiesību par viņiem - protams, es esmu tāds pats kā viņi. Mēs visi esam tajā pašā katliņā, tomēr man ir priekšrocība - es to zinu...".Trāpīgi par Gundegu Repši.
Inga Ābele, kas citkārt pazīstama kā eksistenciālās "čerņas" eksponente, bija sagatavojusi plašu Repšes portretu: "Ar tērpiem, cepurēm un ēdieniem viņa panāk, ka dzīve viņas tuvumā kļūst gluži pieņemami dzīvojama. Ar prieku, garšu, krāsu... Viņa raksta slejas laikrakstā Diena, šerpas slejas. Viņa sadod visiem ar nātrēm pa plikiem stilbiem. (..) Balles viņas namā nenozīmē, ka tu nedabūsi kailu patiesību sejā, atskurbinošu ūdens šalti. Viens otru taču neizslēdz, vai ne? Tomēr neviens neņem ļaunā, jo zina, ka savā dziļākā būtībā viņa ir gluži kā bērns - spējīgs krist izmisumā par neatbildētu zvanu vai īsziņu, sašust par vienaldzību vai nejēdzību. (..) Viņa mīl dzīvniekus un augus, viņai ir ruds kaķis un dzeltens suns."
Daļa dzīves
Pēc tam Rokpelnis, klaji nesagatavojies, reizē puicisks, reizē pravietiski neskaidrs, visiem par uzjautrinājumu, rokas sabāzis kabatā (tiešām ķērkstoši, kā sacīja Repše), ar pauzēm, nesteidzīgi un neglaimojot stāstīja par savu "protežē" Ingu Ābeli.
Vakars vēl ievilkās, to visu nevar ietvert šajā rakstā, bet, lai raksturotu tā jauko un eksistenciāli stimulējošo gaisotni, nenāk prātā nekas labāks kā Ābeles citāts: "Droši vien daudzi no šeit sapulcējušamies cilvēkiem var apgalvot, ka literatūra viņiem ir liela daļa dzīves. Bet varbūt arī ne literatūra, varbūt arī kaut kas cits, vienalga. Šo dzīvi tāpat nav iespējams paturēt, kaut kam tā jāatdod. Nemitīgi jāatdod tam, kam nav žēl atdot. Svarīgi, lai atdotu ar prieku, ar gavilēm."