Aivars par sievieti

Iejūtoties Sārā Aivaram izsenis paticis rakstīt par sievietēm — parasti viņš fantazē par erotiska rakstura piedzīvojumiem, izmet kādu vārdu par miesas daiļumu, kas veicina lielu gribēšanu, vai arī pamet mums kādu neparastu novērojumu vai pārpratumu. Kritika savulaik pat aprājusi Aivaru par pārmēra pievēršanos miesas vajadzību attēlojumam. Jaunais dzejoļu cikls (bet varbūt to klātos dēvēt par varen fragmentāru poēmu?) tiecas apgāzt pieņēmumus par Aivara dzeju, iejūtoties sievietes ādā. Tas ir interesants eksperiments un, manuprāt, izdevies visai veiksmīgs. Šie teksti aizrit plastiski un plūstoši, jo Aivara ierasto fragmentārismu šeit apslāpē gan lielo burtu trūkums un atsacīšanās no punktiem (tekstā sastopami komati, dažbrīd kāda domuzīme vai jautājums), gan arī frāzes veidojums — šķiet, tās it kā rakstītas vienā elpas vilcienā. Šajos tekstos Aivars daudz retāk izmanto kultūrzīmes un alūzijas, jo to centrā ir divu cilvēku attiecību tēlojums, skatīts galvenokārt caur intīmas tuvības prizmu: "sieviete liela un jūtīga kā jahtas bura/grib pieskarties vīrietim gaišam un maigam kā ābols" (9.lpp). Šķiet, šajā ciklā autors panācis, lai vīrieša un sievietes pasaules saskaras — ja visai shematiski pieņemam, ka "tipisku vīriešu" rakstītā dzejā dominēs racionālais elements un dzīvošana domu un ideju pasaulē, bet "tipisku sieviešu" dzejā — emocionālais elements, realitātes sajušana un izdzīvošana (dabā, protams, tādu "tipisku radījumu", par laimi, nemaz nav tik daudz), tad šis cikls ir labas gribas žests — mēģinājums rakstīt dzeju, kas vienlaikus gan liktu domāt par vīrišķā un sievišķā pretstatiem, gan arī ar savu formu un attieksmi pārtraukt "dzimumu karu", apliecinot, ka abu dzimumu gara pasaules īsteni spēj pastāvēt tikai savienojumā ar otru. Par spīti autora labajai gribai, ciklā tomēr samanāmi arī vairāki fallocentrisma recidīvi. Vairākus dzejoļus lasot, rodas iespaids, ka sievietes pozīcija autoram nepieciešama, lai ar svešām lūpām apliecinātu sajūsmu par vīrieti, viņa seksuālo pievilcību, lielo potenci un neaizmirstamajiem baudas brīžiem. Tā nu Aivara Sāra klāsta: "jautrā aste pašauta gaisā" (36.lpp), "es glaudīju tavu locekli un tas kļuva TIK liels un stingrs" (37.lpp), "šoreiz ar apzinātu baudu/var paseksoties""(40.lpp), modinādama aizdomas, ka, pēc Aivara domām, divus cilvēkus kopā spēj turēt tikai un vienīgi sekss. Tante saule Otru krājuma daļu Tante Saule un citi dzejoļi veido tādi darbi, kādus esam pieraduši redzēt Aivara iepriekšējās grāmatās, respektīvi, tā ir atskaite par iepriekšējos divos gados sarakstīto (ar dažiem vecākiem izņēmumiem, kas tapuši jau pagājušajā gadsimtā, piemēram, dzejolis prozā Mazais arābs, kas tapis 1983.gadā, — nez, vai tad pats Aivars savām acīm bija dzīvu arābu redzējis?). Daudzu dzejoļu tēma ir cilvēka attiecību kārtošana ar laiku — gan atmiņas par skolas un jaunības gadiem, gan pavecāku cilvēku vērojumi, ieraugot viņu dzīves traģismu, nespēju samierināties ar laika ritēšanu un neatrodot savu vietu tagadnē. Par daudzu tēmu kļūst dažādu laiku līdzāspastāvēšana cilvēka apziņā — gan skriešana spēlēties kopā ar bērnības meitenēm (60.lpp), gan dažādu laiku kopīgā izjūta: "Man patīk ņieburs tavs un kā tas atraisās/Tāpat kā man pēc desmit gadiem slidas" (61.lpp). Lasot šos dzejoļus, jāatceras daudzkārt teiktais par Aivara margināļa pasaules izjūtu — viņa tekstiem joprojām raksturīga asociāciju līkloču virzība, neprognozējamas ikdienas pieredzes un fantāziju kombinācijas, dziļi personiskas pieredzes paušana. Starp šiem dzejoļiem ir tādi, kuri papildina Aivara hitu kolekciju (manuprāt, tie ir Noslēpumaini skaistā sieviete manā tuvumā, 61.lpp, Sakrālais un sukulentais, 89.lpp, Draiskošanās, 98.lpp, Sāras mīlestība. Gadu vēlāk, 105.lpp, Man šodien mīlestība atnesa to pašu..., 112.lpp). Un vēl tur ir arī visādi mazi, haotiski tekstiņi, kuros, šķiet, pats velns var nolauzt kaklu, piņķerēdamies asociācijās. U.C. DZEJOĻI Ja latviešu grāmatniecībā būtu cieņā mazas grāmatiņas, tad ciklu Sāras mīlestība gribētos redzēt izdotu tādā. Jo Aivara otra jaunās grāmatas daļa ir mazāk pārliecinoša (daudzi tās teksti patiešām ir "u.c. dzejoļi", kā rakstīts uz grāmatas ceturtā vāka), tā rada iespaidu, ka piedāvāta lasītājam tāpēc, lai pirmās daļas cikls iekļautos pilna apjoma dzejoļu krājumā. Savukārt Sāras mīlestības cikls apliecina, ka arī Aivaru skārusi tā tendence mūsdienu latviešu dzejā, ko Jānis Elsbergs nesen pieminējis recenzijā par Andru Manfeldi: "Dzejnieka atkāpšanās no savas subjektivitātes, iejūtoties citu cilvēku ādā" (1/4 Satori, 23.oktobris). Lai arī dzejā šāda iejušanās parasti tomēr ir literāra spēle, arī Aivara cikls apliecina, ka, izmantojot šādu paņēmienu, iespējams aizbēgt no sava vecā, labā ego un paskatīties uz pasauli ar mazliet citādu skatienu. Tas arī ir galvenais Aivara jaunās grāmatas ieguvums.