Analītisko filozofiju svinot

Pirmie trīs simpoziji bija specifiskāki kā šis. Pirmais bija par paradoksiem, otrais - par vienu no kognitīvās psiholoģijas "tēviem" Osvaldu Kilpi, trešais - par metaforas pētniecību. Par šīm norisēm var pateikties LU VFF Kognitīvo zinātņu un semantikas centram, precīzāk, filozofijas docenta Jurģa Šķiltera intelektuālajam entuziasmam. "Par analītisko filozofiju parasti runājam XX gs. kontekstā, proti, saistot ar Frēges, Rasela, Vitgenšteina u.c. filozofu pētniecisko darbību," stāsta Dana Vilistere, simpozija līdzorganizatore. "Latvijā atpazīstams ir tieši Vitgenšteins, ja par pamatu ņem tulkotos darbus. Bet ir jāņem vērā arī otrs nozīmīgs filozofijas novirziens, kas būtībā nav ne mazāk analītisks - fenomenoloģija, kuras tēvs ir Huserls (ne tikai filozofs, bet arī loģiķis un matemātiķis)." Attiecīgi par analītisko filozofiju jārunā divējādi - kā filozofijas novirzienu, bet plašākā nozīmē - analītisko metodi, kas atrodama jau pie sengrieķiem, kā arī ikvienā nopietnā filozofiskā analīzē, viņa norāda. Analītiskā filozofija gan netiek attiecināta uz postmodernajiem Eiropas filozofijas paraugiem un to priekštečiem, taču mūsdienās arī to "domstarpības" tiek risinātas. Konferences mērķis ir veicināt to analītiskās filozofijas vēstures aspektu aplūkošanu, kas līdz šīm nav pietiekami pētīti, pievēršoties mazāk zināmu, bet ne nebūtiskāku personāliju, piemēram, Bolzano, Meinonga idejām, ietekmēm uz "lielo" figūru (Huserla, Tarska, Rasela) filozofiskajām pārdomām un XX gs. filozofijas centrālajiem jautājumiem un attīstību. Simpoziju ievadīs ievērojamā britu filozofijas profesora Pītera Saimonsa publiskā lekcija Analītiskā filozofija: kāda tā ir bijusi, kādai tai vajadzētu būt un kādēļ tā ir pati labākā filozofija. Saimonss ir Britu Akadēmijas loceklis, kurš ir sarakstījis daudzas izcilas grāmatas un akadēmiskus rakstus par analītiskās filozofijas vēsturi. Viņa darbs ir bijis pamats analītiskās filozofijas un tās vēstures izpētei pētniecības centros Eiropā un Amerikā, sekmējot kontinentālās (austriešu un vācu) un anglosakšu filozofijas tradīciju apvienošanu. Tāpat viņš ir līdzdibinājis tā dēvēto Mančestras analītiskās fenomenoloģijas skolu. Saimonsa darbs ir bijis iedvesmas avots pilnīgi jaunām pētījumu jomām, kas savukārt rosinājis atklājumus, piemēram, datorzinātnēs un lingvistikā. Saimonss lekcijā aplūkos analītiskās filozofijas gan pozitīvās, gan negatīvās puses. Lekcijā viņš pārdomās, kādai vajadzētu būt filozofijai.