Atgūt seju būs neiespējami

Vēl, paldies Dievam, nav mazums ļaužu pasaulē, kuru ikdienas sastāvdaļa ir ne vien darbs un mājas dzīve, bet arī grāmatas, opera, teātris, koncerti, izstādes. Tomēr allaž, kad raisās diskusijas par kultūras patērēšanu, tiek piesaukta mazākuma statistika. Mūsu pašmāju gaisā atkal virmo diskusijas par sabiedriskās televīzijas jaunajiem plāniem kultūras raidījumus un ziņas pārcelt uz pažobeli. Nenodarboties ar tik nerentablām lietām kā koncertu un teātru izrāžu ieraksti, pašmāju filmu demonstrēšana un, nedod Dievs, sarunas un diskusijas par kultūras procesiem. Es varētu atsaukties uz neseno Ilmāra Latkovska rakstu Delfi portālā, kurā viņš min, ka daudzi domājoši ļaudis atsakās no televīzijas, jo nevēlas sevi pazemot debilu šovu un pliekanu seriālu gaismā. Ja runa ir par komerctelevīzijām, tām lieki ko pārmest, jo naudas pelnīšanas stilistika katram sava. Citam ar cieņu, citam ar pazemojumu. Tomēr, ja runa ir par sabiedrisko televīziju, ieslēdzas pavisam citi spēles noteikumi. Japāņu kultūrā ir teiciens par sejas zaudēšanu. Ja kāds cilvēks otra acīs zaudē seju, tad tālāka komunikācija ir neiespējama. Ja sabiedriskā televīzija nolēmusi braši soļot šovu un adaptāciju virzienā, tad lielas daļas skatītāju priekšā tā zaudēs seju. Un to atgūt būs teju neiespējami. Ja pasaulē vēl ir kas iepriecinošs, tad tie ir cilvēki, kas dzīvo citādi kā vispārēja infantilā straume. Teiksim, ikdienā šķiro atkritumus, iespēju robežās iet kājām vai brauc ar velosipēdiem, lasa grāmatas, domā. Pretī straumei, paldies Dievam, iet arīdzan cilvēki, kuriem ir nauda. Kā amerikāņu uzņēmējs, kurš ar savu lidmašīnu nosēžas trešās pasaules valstu klajumos, lai uzceltu divas teltis — vienu, kurā pazemojošos apstākļos mītoši ļaudis var salabot zobus, otru, kurā iziet ginekoloģiskās apskates. Latvijas televīzija, lai arī ar trūkumiem nokaudamās, tomēr līdz šim gājusi pretī infantilizācijas straumei. Ar koncertu un izrāžu ierakstiem, ar lielu kultūras pasākumu profesionālu atspoguļošanu, ar kultūras raidījumiem, ar stāstiem par provinces ļaužu dzīvi, ar politiskām diskusijām, ar bērnu oriģinālraidījumiem, ar dažu labu iepriecinošu pašmāju dokumentālo vai spēlfilmu. Gribētos ticēt, ka runas par sabiedriskās televīzijas jaunajiem plāniem ir tikpat pārspīlētas kā par grāmatu nāvi. Ka īstenībā vadības gaiteņos top koncepcija, kas neļaus zaudēt šīs televīzijas seju. Ar šādu cerību, mēs, vienkāršie skatītāji, tad arī gaidīsim jaunās vēsmas.