Šī plaisa arī savā veidā kalpo par pamatu 1972.gadā publicētajam Hantera kontrakultūras grāvējam Bailes un riebums Lasvegasā, ko Latvijā jau pirms vairākiem gadiem varēja iepazīt tāda paša nosaukuma filmā ar Džoniju Depu Djūka lomā. "Sanfrancisko sešdesmito gadu vidū - tas bija ļoti īpašs laiks un vieta, īpašs liktenis būt tā sastāvdaļai," šķiet vienīgajā puslīdz skaidrajā prāta mirklī atmiņās gremdējas Djūks. "Varbūt tas kaut ko nozīmēja. Varbūt arī ne... Nav viegli izzināt vēsturi - tam traucē tās pērkamā interpretācija .. (..) Domāju, tieši tas bija mūsu galvenais trumpis - pārliecība, ka mēs nenovēršami pieveiksim Veco un Ļauno spēkus. (..) Mums piederēja šis mirklis, mūs nesa sev līdzi varens, krāšņs vilnis… Un tagad, nepilnus piecus gadus vēlāk, jūs varat uzkāpt kādā stāvā Lasvegasas pakalnā un paskatīties uz rietumiem, un, ja jums būs pareizais redzējums, varēsiet gandrīz vai saskatīt paisuma līniju - to vietu, kur mūsu vilnis pēdīgi sašķīda un aizplūda atpakaļ."Romāns sākas ar skatu uz šo "paisuma līniju" - kaut kur tuksneša malā, kur joņojošajam Djūka un Gonzo kabrioletam uzbrūk milzu sikspārņiem līdzīgi radījumi. Tas nav nekas neparasts, ņemot vērā pasažieru asiņu un mašīnas bagāžnieka saturu - divi maisiņi ar marihuānu, septiņdesmit pieci meskalīna zirnīši, piecas dzēšlapas ar LSD, sālstrauciņš ar kokaīnu, dažādi stimulatori, trankvilizatori, "spiedzamie un smejamie", tekila, rums, kaste alus, ēteris un divdesmit amila nitrīta ampulu. Viņi traucas uz Lasvegasu (vietu, kur par marihuānas glabāšanu vien draud 20 gadi) - amerikāņu sapņa sirdi, rakstīt par autosacīkstēm tuksnesī. Šis Dona Kihota un Sančo Pansas greizais spoguļattēls "narkotiku sprādziena upura" Djūka un Gonzo veidolā nav gluži sagudroti. Tas ir Tompsona paša ceļojuma krāšņs atstāsts, viņa sagudrotās "gonzo" žurnālistikas literāra izpausme. "Doma "uzrakstīt reportāžu" par šīm sacīkstēm bija pilnīgi absurda, vismaz tradicionālā žurnālistikas izpratnē; tas būtu gluži tāpat kā mēģināt sekot līdzi peldēšanas sacensībām olimpiskā izmēra baseinā, kas ūdens vietā piepildīts ar talku," raksta Djūks/Tompsons, kas iegājis vēsturē kā subjektīvās, izpušķotās "gonzo" reportāžas autors. Tradicionālā žurnālistika nav Tompsonam domāta: "Žurnālistika nav profesija vai amats. Tas ir lēts patvērums slīmestiem un nekam nederīgiem subjektiem…" Sižets ir kā narkoreibums ar īsu klimaksu un garām paģirām - nešpetna enerģija, pēc tam paranoja un melanholija. Grāmatu caurauž Tompsona ironija par amerikāņu kultūru un narkotikās izplēnējušo hipiju kustību. Te ilustratīva ir aina tualetē, kur Djūks iegājis apēst LSD. Norijis pusi, viņš saprot, ka vairāk nevar. Spļaujot ārā atlikumu, viņš trāpa sava krekla piedurknē. Tualetē tai brīdī ienāk kāds jauns mūziķis. "Šī baltā viela uz mana krekla ir LSD, - es paskaidroju. Viņš vairs neko neteica, vienkārši saķēra mani aiz rokas un sāka sūkāt piedurkni."Lasvegasa ir savāda vieta, taču vēl trakāka tā kļūst Djūka un viņa samoiešu advokāta stāvoklī. Viņiem ir "aizbraucis jumts", un viss liekas draudīgs - arī ritošs bārs. "Aizstūmu advokātu līdz bāra - karuseļa malai, bet viņš kategoriski atteicās kāpt nost, kamēr tas neapstāsies. - Tas neapstāsies,- es sacīju. - Tas nekad neapstāsies." Reizēm situācija ir bīstami tuvu kritiskai, taču allaž beidzas ar humoru. Epizodē, kad paranoīdi uzbudinātā advokāta tuklajās roķelēs nokļūst mednieku nazis, kura asmens līdzinās tikko uztrītam bārdas nazim, vai kad Djūks ir nomēģinājis adrenohromu - vielu, ko iegūst adrenalīna oksidācijas rezultātā, un viņa ķermenis jūtas kā pieslēgts 220 voltu strāvai. Kad advokāts neuzmanīgi pajoko kaut ko par reibumu, ko var gūt, izgriežot un apēdot hipofīzi (neliels dziedzeris, kas atrodas galvaskausa dobumā), Djūks kļūst draudīgi ziņkārīgs: "Pabeidz to maucīgo stāstu! - es ieņurdējos. - Kas notika? Kas tur bija ar tiem dziedzeriem?"Tulkošana, šķiet, bijusi pagrūta, taču par labu tulkojumam liecina fakts, ka romānu lasot, nāk smiekli. Reizēm arī parādās pa kādai nedzirdētai, sirsnīgai frāzei kā, piemēram, "svētais sūdbumbulis". Piezīmēs lasītājs ir enciklopēdiski cītīgi iepazīstināts ar romānā minētajiem amerikāņu fenomeniem - no populārās Vudstokas līdz pat diez vai ārpus Denveras pazīstamajai viesnīcai Brown Palace. Tas ļauj lasītājam kaut cik "orientēties spēlē", taču nekompensē plašāku amerikāņu tālaika kultūrpolitiskā konteksta nezināšanu. To gan konspektīvi sniedz pats Tompsons: "Daži saka, ka viņiem [Lasvegasā] patīk, - bet ir jau tādi, kam patīk arī Niksons." Uz romānā pausto jautājumu: "Vai tu atradi amerikāņu sapni šajā pilsētā?" skumja atbilde lasāma epigrāfā: "Tas, kurš padara sevi par dzīvnieku, atbrīvojas no sāpēm būt par cilvēku.
Bailes un riebums Lasvegasā. Mežonīgs ceļojums uz amerikāņu sapņa sirdi
Plaisu starp diviem laikmetiem - hipiju ideālu pildītajiem 60.gadiem un to sabrukumu - 70.gados labi ilustrē kāds kontrasts. Tas ir kontrasts starp leģendāro, kulta grupas The Doors locekļu introspektīvo klejojumu tuksnesī LSD iedarbībā un Hantera S.Tompsona romāna varoņu Raula Djūka un viņa samoiešu advokāta doktora Gonzo komiski psihodēlisko braucienu kabrioletā uz Lasvegasu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.