Skaidrības pēc jābilst, ka Dārzeņu orķestris ir avangarda mūzikas pasaulē labi pazīstams ansamblis. Un ne velti. Šie deviņi virtuozi, kas, pārspējot dullākās dadaistu vai Fluxus tradīcijas, spēlē tikai dārzeņus (svaigus, pēc vajadzības apstrādātus, pastiprinātus ar spēcīgiem mikrofoniem), kā vienu no darbiem savā pēdējā albumā Automate pieteica... elektronikas pionieru Kraftwerk darba Radioaktivitat "vākversiju" jeb, kā mēdz teikt, kaverversiju. Šķietami izteiktāku antitēzi organiskajai dārzeņu pasaulei kā elektronisko mūziku grūti iedomāties. Taču Dārzeņu orķestris tiešām rada netrenētai ausij nevainojami elektronisku skaņu — un tas viss ar burkānu flautām, redīsu sintezatoriem, puravu vijolēm, ķirbju basiem, cukīni vibratoriem, gurķufoniem (tieši tā), seleriju bongiem u.tml.
Ja Automate tik lielā mērā iekļaujas elektronikas estētikā, ka tiek skatīts pat vācu digitālo ultraminimālistu izdevniecības Raster-Noton kontekstā, tad pirmais albums Gemise skanēja rotaļīgāk, "dārzeņiskāk", tajā bija vairāk improvizācijas, dīvainu skaņu — dūkšanas, svilpšanas, burbuļošanas, mūsdienu kompozīcijas elementu. Kuldīgas koncertā tika prezentēts turpat viss Dārzeņu orķestra muzikālais spektrs. Katrs no deviņiem mūziķiem pieteica vienu kompozīciju, mēs ieradāmies ceturtā skaņdarba laikā. Tas bija mūsdienu improvizācijas stila darbs, vienīgais, kurā tika izmantoti palīglīdzekļi — divi plašu atskaņotāji. Šajā darbā vairāk manas uzmanības tika dīvainajiem instrumentiem, ne mūzikai, jo gluži vienkārši prasījās tos iepazīt. Nākamie bija minimāls house gabals, rotaļīgs dub skaņdarbs, kā arī plosīšanās pie mūzikas, ko mūziķi, rotaļājoties ar vārdiem, nosauca par "krautroku", lai arī realitātē tas bija trokšņu roks, spēlēts uz kāpostgalvām un pielīdzināms rokeru Wolf Eyes abrazīvajiem trokšņu vaļņiem. Viens no pēdējiem darbiem bija veltījums Stravinskim ar neregulāriem ritmiem un biežām disonansēm, gluži kā paša komponista darbos. Papildu uznācienu uz skatuves nebija, jo visi instrumenti bija iznīcināti.
Dārzeņu orķestris spēj priekšzīmīgi izspēlēt apskaužami plašu spektru mūzikas. Vienojošais ir patīkami mīkstais tembrs pat viņu atonālākajos un trokšņainākajos darbos, kā arī ansambļa lieliskā spēja orientēties novatoriskās mūzikas kanonā. Dionīsisko koncertu noslēdza vietējo pateicība, sava veida Kuldīgas atbilde Dārzeņu orķestrim, tikai dejā — "dejojošs ķirbis", kuram apkārt griezās melnā tērpti jaunekļi ar spoguļiem rokās. Pavadījumā skanot mūzikai kā no rātnām latviešu bērnu multiplikācijas filmām, ne vienam vien atmiņā noteikti uzplauka bērnības sarīkojumi, taču kā pieaugušajam šī aina varēja šķist gana psihodēliska. Tas bija jauks vakars skaistajā Kuldīgā, kur avangarda mūzika tika burtiski iebarota plašākai tautai — beigās visus sadauzītos dārzeņus mūziķi savārīja zupā, kuru varēja strēbt turpat pie skatuves.