Bez burtu taisnošanas mašīnas

Bet tas var radīt vienpusēju iespaidu - pārāk nopietnu. Te cits, bezbēdīgāks, arī viņa noskaņām atbilstošs citāts: "Aizdomājos par kaķiem un piepeši veicu atklājumu: kaķi ir tālruņa aparāti. (..) Melnais, baltais, rudais vai Angoras tālruņa aparāts allaž apņēmīgi pienāk klāt, nostājas pie abonenta kājām un dara zināmu vēsti, ko mūsu primitīvā un patētiskā literatūra muļķīgi transkribē kā "ņau" vai pārveido citās līdzīgās fonēmās." Šis, tāpat kā pirmais citāts, atrodams viņa iedvesmojošajā un lieliski iztulkotajā īsstāstu grāmatelē Kāds, vārdā Lūkass, kas nupat nodrukāta latviski. Kāds, vārdā Lūkass ir trīsdaļīga grāmata, kurā Kortāsars izmasē lasītāja iestīvējušās smadzenes, "mirdzoši izkristalizējot" sadzīves samudžinātās ainiņas. Pirmā un pēdējā daļa sastāv no stāstiņiem, kuros varonis ir Lūkass, kuru droši vien var uztvert kā pašu rakstnieku. Taču tie atbalsosies arī daudzos lasītājos. Otrajā daļā Lūkass nepiedalās. Kopumā visas trīs daļas sastāv no iekšējiem dialogiem, fenomenu skicēm, ikdienas situācijām, nopietnām un uzjautrinošām, aprakstītām poētiski, reālistiski, aizraujoši. Noskaņa ne mirkli nezaudē skaidrību un asumu, lai arī fakti ir kā caur pārtikas kombainu izlaisti. Kortāsars āzē mūsu antropocentrisko kultūru un izšķīdina realitāti daļiņās. Viņa darbi var kalpot kā pamācības dzīvot un atgūt prieku, saskatot lietu rotaļīgās attiecības. Tavas hidras Lūkasa/Kortāsara biežā ņemšanās ap literatūras dabu šajā stāstu krājumā nenotiek no literāra intelektuāļa podesta, bet drīzāk šķiet kā pļāpāšana par to, kā skatīt dzīvi. Piemēram, dialogs, kas kā allaž beidzas ar rakstnieka bezbēdīgo, puicisko triumfu: "Rakstniekam (..) ir pienākums projicēt savu vēsti iespējami visplašākās uztveramības līmenī, - kāds ieteicās. (Aplausi.) - Es vienmēr esmu domājis, - Lūkass kautri iestarpina, - ka tādu rakstnieku, uz kādiem jūs norādījāt, ir lielum lielais vairums, un tieši tāpēc mani pārsteidz šī neatlaidīgā tieksme pārveidot lielum lielu vairumu par vienprātību. (..) - Atbilde ir tikai viena, - kāds no dzīru dalībniekiem saka, - un tā ir tāda: skaidrību ir parasti sarežģīti sasniegt, un tādēļ sarežģītība kļūst par stratēģiju, lai noslēptu to, cik sarežģīti ir būt vienkāršam. - Un tā mēs runāsim gadu no gada, - novaidas Lūkass, - un allaž nonāksim tur, kur viss radies, jo visa šī mūsu tēma ir maldpilna teorēma. (..) - Es lieku priekšā nekavējoties un vienbalsīgi atcelt viņu no amata, - izsaucas kāds līdzbiedrs. (..) - Es balsoju pret, - saka Lūkass, noglaužot alus glāzi, kas šādās reizēs allaž uzrodas tieši laikā." Pazīstamas arī Lūkasa cīņas pašam ar sevi - gan kā depresīvu un nīgru "brāli", gan kā daudzgalvainu hidru. Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem cirst galvas hidrām, kas viņu tirda, Lūkass saprot, ka pašu pirmo būtu vajadzējis noskaldīt to galvu, kas izrīko laiku, un tad varbūt viss būtu apslāpis - tieksme pēc noslēgtības, pēc alkohola, pēc laikrakstiem, pēc mīļākās, kas steidzina tecēt uz Vudija Alena filmu, utt. Taču lai kuru galvu cērtu, vienmēr paliek kāda cita, vēl pavēlnieciskāka: pienācis laiks atbildēt sen pienākušām vēstulēm, pēc desmit minūtēm viskijs ar ledu un sodu, - ir pilnīgi skaidrs, ka tās jau sākušas ataugt un nav bijis nekādas jēgas cirst nost. Tad vannas istabas spogulī Lūkass ierauga hidru neapskādētā veselumā - visas rīkles atstieptas žilbinoši zobainā smaidā... Lūkasa monologos (stāsta nosaukums) savukārt risinās saruna ar "brāli", kurš gaišā brīdī pamanās uzrasties ar matu šķipsnām pār acīm, no pirkstiem tekot pelēkam ūdenim un blenž Lūkasā, nesakot ne vārda: "Satriecošs noliegums tam, uz ko es biju tik ļoti cerējis, sprīdi pa sprīdim izslejoties pāri taviem brāļiem un cenšoties saglabāt gan spēkus, gan prieku, allaž piepildot kabatas ar monētām." Iespļauj krustmātes adīklī Vairāki stāstiņi ir sirsnīgas anekdotes ģimeniskā noskaņā. Piemēram, Lūkass, viņa dāvana dzimšanas dienā, kur viņš savai mīļākajai gatavo "pārsteigumu", vai arī Ģimenes saites, kur radinieki krustmātei sūta atklātnes ar vēlējumiem: "Sveika, pretekle, kaut tevi zibens nospertu" vai "Iespļauju tavā adīklī." Arī Novērojumi uz dzelzceļa pieder absurdā humora kategorijai. Citi stāstiņi, raksturīgi Kortāsaram, ir rotaļa ar lasītāju. Piemēram, Lūkass, viņa slimnīcas (II), kur lasītājs tiek ierauts viņa meklējumos Marseļā (vismaz tāds lasītājs, kurš šajā pilsētā pabijis). Tāpat arī stāstā Peldēšana gofija pilnā baseinā, kur teksts tiek sintaktiski sasaistīts ar paskaidrojošo piezīmi. Stāstiņš par gofiju (argentīniešu bērnu iemīļots brūngans salds pulveris) turklāt ilustrē Kortāsara allaž absurdi svaigo, atbrīvojošo lietu redzējumu. Tajā kāds profesors izgudro baseinu, kas pildīts ar gofiju, jo "viņš lika saprast, ka virsroku mazpamazām gūst iztēle un ka ir pienācis laiks likt lietā revolucionāras metodes attiecībā uz seniem sporta veidiem, kuros vienīgais mērķis ir paaugstināt rezultātus par dažām sekundes daļām". Kā raksta Kortāsars, "attiecības starp objektīvo un subjektīvo Lūkasu neinteresē: gan vienā, gan otrā gadījumā definētie jēdzieni izbēg no savas definīcijas". Tāpat katra lasītāja personiskā uztvere viņu maz interesē, jo viņš tic brīnumaini daudzveidīgajam izmēram, kas der gandrīz visiem kā labi pašūts uzvalks. Un viņa oriģinālā metode nav pašmē rķīga, bet tīša, jo mūsu nogurusī komunikācija ir pārāk aplipināta ar "nerealitātes kraupi". Rezultātā Kortāsara teksti ir daudz reālāki un dzīvāki nekā vairums tekstu, kuriem, kā pamācoši nosauktajā stāstiņā Tici man, arī mums tā var gadīties, ir pārgājusi pāri zīmju iztaisnošanas mašīna, kas visus burtus pārvērtusi par vienādām svītriņām.