Bokačo garā

Draudzene cieš. Kā nu tā viņa drīkstot darīt? Šajā laikā, un kaut kur braukt? Tērēties, kad apkārt runā, ka jātaupa... Atļauties uzdzīrot gaidāmā mēra laikā. Ko darīt? Runas par naudu ieguvušas gluži vai biedējošu apmēru. Kā mēris viduslaikos naudas krīze draud ienākt arī mūsu labi nocietinātajā pilsētiņā. Ko darīt? Sūtīt Ziemsvētku apsveikuma kartītes vai apsveikumus pārsūtīt epastā? Sākt jau laikus gatavot sausiņus? Finansisti runā par naudu, par tās esamību, rotēšanu, zaudēšanu. Avīzes nomācoši pilnas. Ja domājat, ka paliek vieglāk, netēlosim naivos. Lielos triepienos nevienam! Gluži pretēji. Ar katru biedinājumu tiek pabarots naudas pūķa egregors un krīze tiek piesaukta. Vēl vairāk — tā tiek pagodināta, dzejiski apdziedāta kā balons, kas draud pārplīst. Esat taču dzirdējuši, ka domas ir materiālas, ka domu spēks materializējas. Naudas krīze tiek izaudzēta kā zvērs krātiņā, kuru katru dienu ar bailēm, runām, viedokļiem, negatīvām sajūtām pabarojam paši. Saprātīgi cilvēki sāk uzvesties tā, it kā nezinātu vēsturi. It kā nezinātu, ka paši apcērt sava dzīves putna spārnus. Ko darīt? Drebēt par to, kas kādreiz draudēs, pārdzīvot par to, kas varēs notikt, krāt tik, lai pietiek mūžam un vēl paliktu mazbērniem? Precēties, ceļot, dzemdēt bērnus, apmeklēt koncertus, atļauties dāvināt? Jau laikus sākt gavēt pirms gavēnis sācies? Nodrošināties? Dzīvot vai mūžam baidīties? Trīsdesmitajos gados Latvijā bija tā — ja draudēja bankrots, uzņēmēja gods prasīja nošauties. Lai nav jāpieredz kauns par nespēju vadīt saimniecisko laiviņu dzīves jūrā. Bieži vien atraitnes uzņēmumu pēc laika uzstutēja uz stingra pamata, tak nost nemirīja. Aizbraucu pie profesora, pie Brāļa Imanta Kokara uz Buļļiem. Tā un tā, dzīve taisa jokus. Ak, viss kas pārciests, labāk aiziesim līdz jūrai, viņš mudina. Pie takas viņš norāda uz kādu priedīti. Tā jāsabužina aiz cekuliņa. Tikuši gandrīz līdz jūrai, Brālis trīsreiz piedauza pie vienas priedes: "Tā ir zemes sargs, sasveicināmies!" Pie jūras mēs vingrojam, salutējam jūrai un darām lietas, par ko prātīgi cilvēki teiktu — padomā ar — šitāda pelēka diena, bet viņi smejas un vingro. Atpakaļceļā Brālis pie citas priedes pieklauvē: "Tā ir jūras sargs, atsveicināmies!" Ceremonija, nevis lēns tipinājums uz jūru. Pārnākam mājās. Profesors piemiedz aci, ieklunkšķina šo to mazā glāzītē. Sākas nākamā dvēseles prieka bagātināšanas ceremonija: nolaižam glāzes, ceļam tās, saucam kā paceļoties lidmašīnai: "..uuuuuu..." Varētu tak skābt un ciest, un krāt un baidīties no krīzes zvēra, bet daudz pieredzējuši vīri gluži kā Bokačo Dekameronā aprakstīts, savāc mazu kompāniju, draudošā mēra laikā apzināti bagātina savu vienīgo šīszemes dzīvi: "Viss kas ir pārciests...