Bunkurā

.. Rezultātā sausajā atlikumā ir "netiklā formā" (?) izvarotas jaunas prostitūtas līķis kāda piestacijas nama pagrabā. Un šķietamais vainīgais avantūrists biznesmenis — paslēpts no likuma burta prestižā psihiatriskajā klīnikā. Ja jūs vēl neesat saķēruši raibi jautru nelabumu gar acīm, tad tas ir tipisks 80.gadu Bergmans — bišķi nojūdzies uz mūžīgā saules gaismas trūkuma dēļ traumētā vidē tik dabiskām skandināviskām incestuālām kaislībām un antīkajos mītos aprakstītajiem psiholoģisko frustrāciju kompleksiem, kurus bez kautrēšanās ekspluatējuši un ievazājuši XX gadsimta modernā cilvēka kolektīvajā zemapziņā tādi medicīnas šarlatāni kā Freids un viņam līdzīgi avantūristi, kas klizmu un aukstu Šarko dušu uzskatīja par labāko veidu, kā tikt galā ar nelāgiem sapņiem un onānismu. Jā, jā, zviedru ciniskais ģēnijs Ingmars Bergmans un viņa luga/filmas scenārijs No marionešu dzīves atkal gremdējas drūmās sadomazohistiskās kaislībās, kuras viņš paradis dēvēt par "laulības dzīves ainām". Ķerties pie šāda materiāla ir liels risks — ja to uztver nopietni, draud ielipšana kriminālas psihodrāmas banalitātēs, kuru (kā Bergmana gadījumā) spēj aiz matiem izvilkt vien ģeniāli aktieri. Par laimi, jaunais režisors Viesturs Meikšāns ir apveltīts ar labu melnā humora izjūtu un Valmierā piedāvā visai oriģinālu — pārstrādātu un papildinātu — lugas versiju. Varbūt Meikšāns ar ironisko distancīti pat ir drusku pārcenties, izrādes programmiņā potenciālos skatītājus biedējot ar veselu priekšrakstu — shēmu, kas un kādā secībā notiks uz skatuves 14 epizožu laikā (bet lasīt programmas grāmatiņas jau nav spiesta lieta, ne?). Toties acumirklī uzpērk izrādes autoru skrupulozā uzmanība pret detaļām — gan Reiņa Suhanova trokšņus klaustrofobiski slāpējošajā, bunkuram līdzīgajā scenogrāfijā, gan Mārtiņa Meijera izsmalcināti komiskajā mūzikas atlasē, gan Rūtas Briedes un Ievas Veitas iespēju robežās veiksmīgi sacerētajos diskoēras kostīmos. Un virknē veikli iztamborētu intriģējošu raksturu, kas apliecina režisora labo gribu un spēju strādāt ar aktieriem. Tādēļ, iespējams, pārī ar Jokelas/Mičules Fundamentālistu JRT Viestura Meikšāna paveiktais Ingmara Bergmana 1980.gada filmas No marionešu dzīves pārcēlums Valmieras teātra Mazajai zālei ar nosaukumu Marionetes pieder pie šīs sezonas labākajām izrādēm, kurām ir visai ērti uzpogāt "intelektuāļu skatāmvielas" knapo, tak varen amizanto mantelīti. Iespējams — tādēļ, ka manis redzētajā gadījumā anonīma slinkuma muša bija neglābjami sakodusi galvenās — Petera Ēgermana lomas — tēlotāju Imantu Stradu, kamdēļ viņš pusi pirmā cēliena darbojās pusaizmigušā autopilotā, taču, kad saņēmās un atmodināja aktierisko temperamentu, izrāde sāka ritēt kā pa sviestu, līdz finālam veiksmīgi nonākot aizraujoša un ar krietnu ironijas devu zieķēta psihotrillera auļos. Kas ir pats uzteicamākais — Marionetēm nepiemīt iesācēja režisora mulsums nopietnas dramaturģijas priekšā un vēl — izrādei ir labi uzstādīts temporitms. Varbūt piestrādāt nāktos pie aktieru spēles stilu neviendabības likvidēšanas. Tā pagaidām ir Marionešu problēma, kas var dezorientēt labticīgo skatītāju, un viņš var apjukt neizpratnē par izrādes dīvaino žanrisko orientāciju: it kā drāma un "šausmasšausmasšausmas", bet tajā pašā laikā bieži nāk smiekli, veroties uz šo kompleksu mākto ļautiņu (agrāk teiktu — pārtikušas sīkburžuāzijas) hroniskās nespējas izsvempties no pašu hipertrofētā ego bumbbedrēm. Nu, tāda marķīza de Sada Justīnes stila seksuālu fantāziju pārsātinātu kukaiņu panožēlojama dzīve, kurā viens pret otru attiecas ar neslēpti agresīvu īpašnieciskumu un regulāri raud vai intīmās garīgās tualetes vietā ērtāk apmeklē privāto psihoanalītiķi. Vai — vēl labāk — pa kluso "nodrāžas" kaut kur pa kreisi. Tomēr ansambļa saspēlē kārtību vajag. Piemēram, kamēr Ilzes Pukinskas tēlotā māte zābakos atlaiž vērienīgu forte un visiem skaidri redzams, ka viņas Kordēlijā ir nomirusi diža "aktrīze", kamēr Janusa Johansona geju "kundzīte" Tims nežēlo aizkustinoši derdzīgas groteskas krāsas, Mārtiņš Liepa ir lieliski monstrozs policijas inspektors, kurš iederētos Adamsu ģimenītē, Ilze Lieckalniņa atzīstami uzplīvo nelielajā, bet nozīmīgajā iebiedētās prostitūtas KK tēlā vai Madara Zvaguļa Marko eksponē sastingušu, lai arī precīzu "atraidītā dēla — pamuļķīša" tipāžu, tikmēr Inese Ramute kā klusināti nežēlīgā profesore — lesbiete Jensena, Imants Strads kā ambivalentais, brīžam gļēvais, brīžam biedējoši trulais, brīžam tik cilvēcīgais Pēters Egermans, bet jo sevišķi Māra Mennika kā viņa sieva Katrīna — īsts bravūrīgas ievainojamības paraugs! — būvē daudz efemerākus, šķautnainākus, kolorītākus, trauslākus un tādēļ jo interesantākus cilvēku tēlus. Tiesa, šiem trim arī lugas materiāls ļauj okupēt vairāk teritorijas izrādē. Un vai nav vareni, ja maza kamerstila izrāde spēj rosināt nopietni apdomāt — kas šis bija vairāk: traģikomisks ginjols (nāves spēle) ar antiburžuāziska farsa iedarbību vai tomēr pamācoša drāma par visadvancētākās psihiatrijas ierobežotajām iespējām iefiltrēties cilvēka — šī dabiskā mežoņa — seksualitātes dzīlēs, kad racionālā prāta vadiņi sagājuši uz īso? Galgalā izrādei (ne lugai) pieder arī neatrisināta kriminālā intriga — valmieriešu Marionetes pieļauj iespēju, ka tas nemaz nav Peters Ēgermans, kurš piesmēja un noslaktēja KK. Ir vēl divi aizdomās ļoti turamie. Plus tā smacējošā netīra, bet vilinoša seksa piesviedrētā bunkura sajūta — nomocīt kādu līdz nāvei.