Burtu meitiņa un PVN

Rīt būs grāmatnieku pikets pie Saeimas, pareizāk sakot, bija vakar. Nezinu, kā tas izdosies, jo tas būs tikai rīt, bija vakar. Zvanīja žurnāliste, prasīja, ko es domāju par simboliska grāmatu sārta ideju, es teicu O.K., lai gan sajūsmā neesmu. Pārlasīju pasākuma organizatoru uzsaukumu. Tur rakstīts, ka "valdības un parlamenta attieksme pret grāmatām Latvijā ir līdzvērtīga Hitlera inspirētajiem grāmatu sārtiem Vācijā 1933.gadā". Tās, manuprāt, ir pilnīgas muļķības, bet es saprotu, ka valsts vadītāji varbūt ir pelnījuši šādu komentāru, jo nekas viņu vārdos un darbos neliecina par vēlmi iedziļināties izdevniecību problēmās. Protams, iespējas iespaidot valstsvīru un valstssievu lēmumus ir diezgan ierobežotas. Ņemsim par piemēru argumentu, ka visās Eiropas Savienības valstīs, izņemot Dāniju, PVN likme grāmatām ir minimālā, kas atsevišķos gadījumos nozīmē 0%. Arguments ir labs, tomēr šaubos, vai salīdzinājums pats par sevi liks valdībai vai Saeimai mainīt lēmumu. Lieta tāda, ka Latvija bezgala daudzos rādītājos ir pēdējās vietās Eiropas Savienībā, dati ir vienkārši nožēlojami, bet tas nav palīdzējis pie varas esošajiem politiķiem nonākt pie secinājuma, ka kaut kas principā tiek darīts nepareizi. Varētu teikt, ka dažām nozarēm palielināt PVN likmi vairāk kā četras reizes ir netaisnīgi, ja citām tā pieaug tikai par pāris procentiem, bet nekas neliecina, ka "taisnīgums" un "netaisnīgums" ir kategorijas, kurās valdība un lielākā daļa deputātu domā, katrā ziņā būtisku diskusiju par sadales taisnīgumu Latvijā nav bijis. Jāņem vērā arī tas, kā pie varas esošie politiķi patlaban cenšas koncentrēt savas hipnozes spējas, lai pakļautu Latvijas iedzīvotājus kolektīvai amnēzijai par to, kas iepriekšējos gados ir sarunāts un sadarīts. Te nav runa tikai par "smadzeņu pūderēšanu", īstermiņa domāšana šobrīd piedzīvo savdabīgu kulmināciju — viss ir sagājis tādā grīste, ka gluži vai gribas noticēt apgalvojumam, ka par pagātni nav vērts runāt — jādomā tikai par tagadni (kā izķepuroties). Problēma tikai tā, ka šī "loģika" ne ar ko neatšķiras no iepriekšējās "loģikas", kas, pēc galarezultāta spriežot, tomēr bija mūsu mazspējas apliecinājums. Absurdā veidā pašreizējā krīze nevis sagrauj, bet iedvesmo īstermiņa domātājus, sak: "Labi, ka mēs bijām pie rokas! Mūsu brīnumspējas tieši tagad ir vajadzīgas! Kāda nozīme izglītībai, nākamo paaudžu spējai domāt, Latvijas spējai konkurēt globālajā tirgū, ja mūsu mazā Latvija jau rīt var iet bojā!" Tas mazliet atgādina kino klišeju par cilvēkiem, kas īsi pirms pasaules bojāejas nodarbojas ar nedrošu seksu. Manuprāt, pašlaik ir tikai viens līdzeklis, ar kura palīdzību ietekmēt politiķu lēmumus — pašvaldību vēlēšanas. Ar pašreizējo valdību nav vērts runāt, viņu dienas būs skaitītas, līdzko krīze būs garām. Tagad jārunā ar opozīciju un tiem pozīcijas politiķiem, kas šobrīd sēž klusi kā pelītes un gaida savu zvaigžņu stundu. Grāmatnieku iespējas ietekmēt notikumus ir mazas, tomēr dažkārt arī grāmata var būt noderīga — kaut vai lai ieblieztu konkurentam pa galvu.