Burvju sēklas

Tā varonis — precīzāk, antivaronis — Villijs Čandrans romāna sākumā sēž ar māsu kafejnīcā Berlīnē, atgriezies no astoņpadsmit gadu dzīves Āfrikā, kad tur ir beigusies koloniālā pārvalde. Kafejnīcā ienāk tamilu rožu tirgotājs. Komentēdama ienācēju, māsa Sarodžini, kas Berlīnē pārtapusi par kreisi radikāli noskaņotu filmu veidotāju un veģetē uz vācu labklājības sistēmas rēķina, sāk "masēt" brāli par politiskās apziņas trūkumu. Villijs negribīgi padodas viņas spiedienam un dodas uz Indiju, pievienoties revolucionārai maoistu kustībai. Galu galā viņš ir cilvēks, kas "nekad nav gulējis savā istabā," kam nekad nav bijusi pat sava gulta, kamēr revolūcija viņam piedāvā kontroli pār dzīvībām.Impērijas zemcilvēkiNaipols, pirms sešiem gadiem saņemot Nobela prēmiju, tika nodēvēts par "impēriju dokumentētāju morālā izpratnē — ko tās dara ar cilvēkiem." Tāpēc viņš varētu būt saprotams arī postpadomju telpā. Ar saviem tēliem raksturīgo pašnievāšanu un nekompetenci, fatālismu, kas sadzīvo ar pārspīlēti ideālistiskām ilūzijām, identitātes diskomfortu un bezspēcību, ko Villijam formulē viens no revolucionāru simpatizētājiem: "Mēs skatāmies uz vēstures cietsirdību. Un pats briesmīgākais ir tas, ka nevar to atdarīt, nevar atriebt. Agrākie valdnieki gadsimtiem ilgi apspieda, pazemoja un kropļoja. Neviens viņus nesodīja. Tagad viņu vairs nav." Pēc vēstures grautiņa Indijā daudzviet ir palikuši "skaliņcilvēciņi, diņģenīši," kuru smadzenes "pēc gadsimtiem ilgas badošanās" ir atmirušas. "Agrākie saimnieki ir zuduši. Mēs esam jaunie saimnieki! Cilvēki, kas neko nezina..," saka Džozefs, viens no romāna tēliem, un vēlāk paskaidro: "Viņiem šķiet, ka tas nav vajadzīgs. Viņi domā, ka visu jau zina. Viņiem nekas nav jānoskaidro. Tā ir indieša daba."Naipols tiek vērtēts pretrunīgi. Trinidadā dzimušais indiešu ierēdņu pēctecis Lielbritānijā nokļuva ar studenta stipendiju. Kopš tā laika viņš ir pilnīgi identificējies ar Eiropas klasisko kultūru un nievā dekolonizēto, reiz apspiesto zemju sagrautās kultūras. Naipols nav rakstnieks, kas vieno, drīzāk tāds, kas dala. Kreisie viņu nereti ataino kā sevis un savu līdzcilvēku nīdēju. Tai pat laikā citi uzskata viņu par ļoti oriģinālu rakstnieku, kas pauž atklātus, politiskā korektuma nesamaitātus viedokļus par postu, diktatūru un nabadzību Trešajā pasaulē un radikālo islāmu. Pretēji tādām omulīgām postkoloniālām rakstniecēm kā Džumpai Lahiri vai Monikai Ali, kas ar nostalģisku humoru ataino bijušo kalpu un kungu sastapšanos multikulturālajā Lielbritānijā, Naipols ir tuvāks Nadīnes Gordimeras vai Dž.M.Kutzē cilvēciskās cieņas apdalītajai pasaulei.Galējs fatālismsIeradies Indijā no Berlīnes mundrās, pārtikušās ikdienas, Villijs radina sevi pie apkārtējās pasaules, saskaņā ar savu jauno morālo "jogu" — nekritiski pieņemt Indiju. Iepazinies ar aplupušo, netīro lidostu, viņš pacietīgi secina: "Šī ir lidosta. Tā ir pilna ar tehniski izglītotiem cilvēkiem", "pasaule brīva no smalkuma un maskēšanās."Caur apvedceļiem un vairākiem kontroles posmiem Villijs nokļūst starp revolucionāriem, "cilvēkiem biksēs". Vērojot viņu fanātiski atsaldēto uzvedību, mēģinot caur teroru iekustināt politiski apātiskos zemniekus, Villijs secina, ka "ir noticis kaut kas briesmīgs." "Tu esi nokļuvis starp psihopātiem", vēstulē apstiprina māsa Sarodžini, kas pati savu brāli sakūdīja braukt uz Indiju. Villijs ceļu atpakaļ nerod — tas slēpjas nepārskatāmā transporta infrastruktūrā, ģeogrāfijā un cilvēciskā anonimitātē. Revolucionārajā vidē liegts uzdot jautājumus par ģimeni un izcelsmi. Tai pat laikā Villijs ar saviem biedriem ieslīgst absurdā atklātībā par savu mokošo seksuālo pieredzi, kas padarījusi viņus par revolucionāriem: "Mums, Indijas cilvēkiem, visiem ir grūtības ar seksu."Dzimumdzīve netieši vieno Villija Indijas posmu ar romāna nākamo posmu — Londonu, kur Villijs nokļūst gluži neizskaidrojamā un neticamā veidā. Londonā fokuss vēršas uz advokātu Rodžeru, kura kreisais noskaņojums neliedz viņam dzīvot harmonijā ar Tečeres nekontrolēto tirgus liberālismu. Kamēr Rodžera draugs, melnādainais diplomāts Markus sapņo par baltādainajiem mazbērniem, Rodžers savās erotiskajās fantāzijās nolaižas līdz sociālajos mitekļos mītošām sievietēm, kurām sekss ir vienkārši kaut kas "foršs" un ietver tādas spēlītes kā "alus šampūnu".Savukārt Villijam sekss kļūst par vienīgo veidu, kā praktizēt kontroli, jo nu jau pusmūža vīrietis spiests pamazām atzīt, ka "šajā vecumā es vairs nespēju izlikties, ka veiksmīgi eju pareizu ceļu. (..) es te esmu bijis jau agrāk. Es nedrīkstu sākt no gala. Man jāļauj pasaulei dzīvot atbilstoši tās nosliecēm." Lasot Burvju sēklas, nekļūst skaidrs, vai runā Villijs, vai arī pats rakstnieks, sakot, ka "man nav tādas filozofijas, kas palīdzētu tikt galā ar šo stāvokli.".