Dabas mala

Reiz, vācot vizuālo materiālu jaunai ekspozīcijai, nokļuvu zem ozola lauka malā. Lapotnē dziedāja putns. Lapotne nodrošināja dziesmai labskanību. Tai brīdī apzinājos, ka atkārtoju putna dziesmu — tā skanēja manā galvā. Tāpat ir ar to, ko redzam. Mēs redzamo atkārtojam sevī, iejūtamies tajā un piedzīvojam to. Viss, ko redzam, apziņā parādās kā tēls un tēlu grupas. Mākslinieka reakcija uz kairinājumu ir piedzīvoto tēlu attēlošana. Ja rezultāts top pieejams citam cilvēkam, tad uzskatāms, ka noticis sociāls akts — māksla. Kairinājums var būt fizioloģisks, intelektuāls, estētisks, emocionāls... . Tēli, reiz piedzīvoti, mūs vairs nepamet, tie pamazām krājas, grupējas un gaida brīdi, lai rezonētu ar sev radniecīgajiem un no jauna atdzīvotos. Tādējādi rodas mainīga aina — redzējums. Pieņemu, ka vidi, kurā dzīvojam, uztveram kā ainu. Vide atstāj iespaidu uz cilvēka personību — iespējams, tā ir mūsu konteksts. Pie tam vide ir mainīga un pārsvarā to maina pats cilvēks. Dabīgu vidi aizstāj mākslīga. Var teikt — māksla mums ir visapkārt. Dzīvojam pilsētās, kas ir mākslīgi veidojumi un turklāt pilnas ar svešu paraugu ēkām, plānojumu un māksliniecisko noformējumu. Lauku ainavas ir pilnas ar koptiem, nedabiskiem mežiem un laukiem. Daudz ievestu tēlu saņemam no tīmekļa, tālrādes, drukātajiem materiāliem. Šie svešie un ievestie tēli dominē mūsu vidē un līdz ar to arī mākslā. Var teikt, ka līdzīgi kā ekonomikā, arī mākslā ievesto un izvesto tēlu attiecība ir par labu ievestajam (imports pārsniedz eksportu). Jautājumu — ar ko tiek segts šis deficīts — atstāšu atklātu. Par Nomalību Manā gadījumā galvenais emocionālais kairinājums nāk no dabas — no vides, kurā dzīvoju. Savukārt galvenais intelektuālais kairinājums nāk no cilvēka rīcības ar dabu — vidi, kurā dzīvoju. Daba (vide) iztiek bez mums, mēs neiztiekam bez dabas (vides). Mana izvēle, vēlme un interese darbībai plaknē ir reflektēt ar un par cilvēka ietekmi uz dabu (vidi). Cilvēkam dots tikai pārtaisīt, uzturēt, izmainīt, pārkārtot un ar to arī izskaidrojama dominējošā interese par paša darinājumiem, nevis par dabisko, neskarto. Svarīgi, ka izmainīšana, pārdalīšana, pārveidošana, pārkārtošana... balstās uz spēles elementu. Metode un medijs Kad saņemts kairinājums (sitiens) no dabas (vides), nepieciešams to fiksēt. Šis "sitiens" ir momentāns un prasa zibenīgu rīcību, jo bieži viss notiek kustībā. Mūsdienu cilvēks dzīvo dinamiski, tāpēc, lai viss būtu maksimāli autentiski, labākais fiksācijas veids ir foto. Skicēšana un zīmēšana dabā šajā gadījumā neder. Fotoobjektīvs ir precīzāks par cilvēka aci. Tas ir bezkaislīgs un atbrīvots no zināšanas. Strādājot brīvā dabā, gribot negribot motīvs tiek apaudzēts ar zināšanām, un tās var kaitēt objektivitātei, tādējādi saņemtais pirmais un nepastarpinātais kairinājums no dabas tiktu pazaudēts. Fiksētie attēli tiek atlasīti, analizēti datorā un rezultātā izvilkta saņemtā kairinājuma vizuāla esence — atsevišķi tēli vai tēlu grupas, kas raksturīgas konkrētajai vietai. Atlikums — fons tiek noklusēts. Šeit svarīgi piebilst, ka dabas foto fiksācijas netiek apskatītas no klasiskās ainavas uzbūves principiem, un, lai gan gala iznākums var atbilst šiem principiem, tie nav svarīgi. Mākslā pašā par sevi likumu nav, ir tikai pielietotā materiāla ierobežojumi. Varētu teikt, ka ar iegūto un apstrādāto fotoattēlu vajadzētu pietikt. Tomēr fotogrāfijas plusi slēpj sevī arī mīnusus, jo tā ir ierobežota laikā, — fotoattēls vienmēr ir tagad, tam nav pagātnes un nākotnes. Fotoattēls ir bezkaislīgs un ass kā nazis. Tam visbiežāk ir informatīva nozīme. Mūsdienās fotogrāfijas tiek uzņemtas prātam neaptveramos apjomos un ātrumos (pat līdz 10 kadriem sekundē), padarot katru atsevišķu attēlu NESVARĪGU un NEVĒRTĪGU. Tomēr cilvēki tic fotogrāfijas patiesumam, pie tam — automātiski. Savukārt glezniecība, no laika viedokļa, ir gara un izplesta. Uzgleznotais tiek uztverts laikā: kā bija, ir un būs. Gleznojums visbiežāk ietver sevī pašvērtību, paštīksmi, tehnisku kaifošanu, līdz ar to zaudējot tiešumu un saņemtā kairinājuma īstumu (šeit runa ir par īstenības atdarināšanu mākslā — kā jau iepriekš minēju, šī atdarināšana ir ļoti svarīga mūsu psihes funkcija). Glezniecība, manuprāt, bieži vien ir smaga, taukaina, grūta, apaudzēta un neadekvāti dārga, tādēļ izvēlos zīmējumu. Zīmējums manā izpratnē ir kaut kas pa vidu starp fotogrāfiju un glezniecību — tāda, kā laika ziņā "gara" fotogrāfija. Zīmējot lietoju tikai īslaicīgo atmiņu. Veidoju glezniecisku zīmējumu (bieži zīmējumu uz gleznojuma), kas ir tuvu fotogrāfiskam. Metode ir pēc shēmas: sitiens no dabas — atlase, analīze — atsitiens. Sitienam un atsitienam ir jābūt ar līdzvērtīgu emocionālo piesātinājumu. Dabā var saskatīt daudz dažādu tēlu, tomēr svarīgi ir atlasīt raksturīgākos, interesantākos, domveidojošākos, lai rastos jauns dabas (vides) tēls, kurš liek mums sajust un domāt par to, kas bija, ir un būs, kāds bija, ir un būs, kāpēc bija, ir un būs. Pārdomāt vai apdomāt? Pārdomas raksturīgas glezniecībai, bet man svarīgi, lai to nebūtu — lai nekas nav izdomāts vai lieki un pašvērtīgi izmainīts. Gleznojot gleznotais tiek izdomāts un tam ir grūti noticēt, tāpēc izvēlos apdomāt, nevis pārdomāt. Darbi ir apdomājumi. Ekonomiskais aspekts Dzīvojam laikā, kad dabas resursi izsīkst, bet pieprasījums pēc tiem aug. Daudziem cilvēkiem dzīves līmenis ir iztikas minimuma robežās. Šādā situācijā nav attaisnojama dārga māksla, jo tā ir mazāka un daudz nevērtīgāka par cilvēku. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ mani darbi ir mazi un arī to izmaksas ir maksimāli mazas. Daudzi gatavie darbi tiek dzēsti un to pamatnes izmantotas atkārtoti. Tāpat darbi, kas ilgstoši netiek pabeigti, tiek sazāģēti, virsmas nokasītas un izmantotas atkārtoti. Izstādes Nomalība mērķis bija parādīt, ka ir iespējams ar minimāliem līdzekļiem (LVL 200) segt darbu izmaksas, nodrukāt ielūgumus, plakātus, informēt sabiedrību un izdot katalogu, nepiesaistot ārēju finansējumu. Darbu izmēri Lielu izmēru darbiem ir vairāk fizioloģiska ietekme. Tie ietver skatītāju sevī, veidojot klātbūtnes sajūtu. Zūd kopiespaids. Mazi darbi nodrošina distanci. Tie aicina tuvoties darbiem, ieskatīties, iedarbināt iztēli un ieraudzīt to, kas ir aiz attēla. Maziem darbiem, neskatoties uz distanci, ir intīmāka un arī intelektuālāka iedaba. Starp citu, ikdienā turamies pa gabalu no nomalēm.Nomalība Latvija ir Eiropas nomale. Dzīvoju Rīgas nomalē. Vietas, ko zīmēju, ir nomales (piemēram, ceļmalas). Mūsdienās uz sevi centrētajam cilvēkam daba ir nomale. Dabas tēli mūsdienu mākslas laukā ir nomale. Pats sevi sabiedrībā uztveru kā nomali. Purvs, ko zīmēju, nav piemērots cilvēkam dzīvošanai un ir pilnīga nomale. Degradētās teritorijas, kuras zīmēju, ir purvmalas. Izstāde notiek Rīgas nomalē. Izstādītās bildes ir nepopulāru un nomaļu domu materialitāte. Tāpēc Nomalība.Pirmā aina — purvs Šeit nav svarīgi, kā tas ir uztaisīts. Zīmēšanas tehnika un paņēmieni nesatur virtuozitātes elementus — izvairos no jelkādas virtuozitātes. Visos attēlos ir mūsdienas. Tas notiek tagad un ir neticami. Materiāli: koks, audekla atgriezumi, pelnu grunts, ogle. Ogle ir pelni, un tāpēc rezultāts ir pelni uz pelniem. Izmantotie attēlu resursi iegūti fotosesijās laikā no 2004. līdz 2007.gadam. Darbi ietver sevī pirmo purva sērijas daļu — degradēts purvs. Tēli no kuriem veidojas aina: Mirusi ainava. Notekgrāvji — brutāla spēka metode. Degradācijas iemesls — kūdras ieguve. Degradācijas sekas — krituši koki, dzīvi miruši koki (nāve). Otrā aina Reiz biju pie jūras. Un viena auss bija aizkritusi. Nebija iespējams saslēgties ar vidi, kurā atrados, jo ausī džinkstēja. Aptvēru sevi kā izolētu vienību, nošķirtu no visuma. Ar acīm redzēju jūru, ar vienu ausi dzirdēju troksni galvā, ar otru — jūru un netālās šosejas trokšņus, un domāju domas, kas nebija saistītas ar jūru. Tā tulkojamas akrila krāsas uzlikas šajos darbos — trokšņi, traucējumi, idejas, domas. Šeit visizteiktāk parādās spēles elements. Šī izstādes daļa veidota pēc iepriekš aprakstītās metodes un papildināta ar akrila uzlikām. Izmantoto attēlu resursi iegūti fotosesijās laika posmā no 2004. līdz 2008.gadam. Galvenais motīvs — mežs. Mans vectēvs dzīvoja mazā guļbūvē meža vidū bez elektrības un citām ērtībām. Bērnībā tur bieži ciemojos, un tas ir atstājis neizdzēšamu iespaidu. Mežā dzimšana, dzīvošana un miršana notiek vienuviet un vienlaikus. Tas ir redzams un novērojams no viena skatpunkta. Dzīvības cikla dažādās stadijas papildina un izskaidro cita citu, un tā bezgalīgi. Nozīmīgs aspekts ir arī tas, ka daudzviet kapi ir mežā. Trīsgadīgā meita reiz ienāca darbnīcā un teica: "Nu, paskaties, tēti, man šķiet, ka tev māja iemaldījusies mežā." Bet mājas tur nebija! Tēli, no kuriem veidojas aina: Rotājums — daba kā ornaments, spēļu laukums, izklaides fons. Ainavu arhitektūra (piemēram, iespēja koku izrakt mežā un pārstādīt piemājas dārzā). Gruntsgabala saskatīšana ainavā. Dabas ierāmēšana, dalīšana un kopšana. No meža nošķirti (izolēti, izdzīti) koki.Nomalības kopsavilkums Es zīmēju to, kas tiek saukts par pasauli, šo sauli, mājām, zemi, vidi, vietu, zemeslodi, planētu, dabu, haosu, teritoriju. Mani interesē tā daļa, kur cilvēka darbība ir vismazāk aktīva, bet progress, iespējams, vēl nav regress. Tur, kur procesi notiek vislēnāk, — nomalēs.