Detektīvs par Lāčplēsi

Pārdomas izraisošs raksts... Es savukārt atcerējos savu pirmo tikšanos ar Pumpura "Lāčplēsi" agrā pusaudžu vecumā. Nezinu, kādēļ, bet man, pretēji cienījamās Zanes Radzobes apgalvojumam, nekad nav nācis prātā, ka tas varētu izraisīt "homēriskas smieklu lēkmes". Varbūt nebiju "laikmetīgs cilvēks"?... Varbūt manī bija par daudz patriotisma (un tolaik arī aizraušanās ar dievturības idejām), un tāpēc "Lāčplēsis" likās svarīga un vērtīga grāmata?.. (Starp citu, arī tās sižets man toreiz likās pietiekami saistošs.) Un varbūt bija jau lasīts pietiekami daudz no senāk izdotām grāmatām, lai es zinātu un pieņemtu kā dabisku lietu, ka vecos laikos grāmatu valoda bija drusku savādāka nekā mūsdienās?... Nevarētu taču būt, ka manī tobrīd 12 gadu vecumā (un pirmspolitkorektuma laikmetā :) ) bija vairāk tolerances pret atšķirīgo (tai skaitā pret atšķirīgu, senatnīgu valodu un stilu) nekā cienījamajai "laikmetīgajai" Z.Radzobei viņas studiju gados, kad viņa rakstījusi tās sarkastiskās piezīmes uz "Lāčplēša" malām... P.S. Un jā, vēl viena neskaidrība - no kurienes ir tā autores citētā dīvainā frāze "mūsējais visglītākais"?... (Vai tiešām no Lāma grāmatas?.. Es to izlasīju jau pirmajā vakarā, kad iegādājos, taču, tiesa gan, diezgan ātri, tāpēc ātrumā varbūt arī nepamanīju.)