Diskomforts glamūrā ietērpā

Tā Saules dūriens ir tieša variācija brīvā dabā par darbu Bibliotēka (2007), kurā gleznas varoni savukārt bija "piebeigušas" grāmatas, glezna Pilnmēness interpretē darbu Maigums un briesmas (2007), bet Koma it kā "padziļina" darbā Plazma (2007) redzamo — no TV skatīšanās jau nonākts smagākā stāvoklī. Iltnere ir Iltnere — kā vienmēr, niansēta, gandrīz monohroma siltu toņu gamma plus darbietilpīgi ornamentālu struktūru un rastra efekti. Cilvēki Iltneres pēdējo gadu darbos jau ierasti atgādina vēsi androgēnus, sintētiskus manekenus, kas izkāpuši no datorspēļu un līdzīgā stilistikā risinātu kinofilmu pasaules, nereti paķerot pa tiešam citātam no kāda modīga žurnāla, mākslas vēstures apcirkņiem vai jebkura cita vizuālu iespaidu arsenāla. Līdz ar to laikmetīgā vizuālā kultūra un dizaina estētika aizstūmusi tālākā plānā iepriekš risinātās universāli bibliskās tēmas (Stāsti, 2002) vai personisko bērnības atmiņu pārfrāzējumus (Laimīgā bērnība, 2004). No gleznas gleznā ceļo arī jau agrāk manītie pūkainie aksesuāri (apmetņi, galvassegas utt.), kas reizēm pat liek domāt par skrupulozi noštrihotās skaistules sejas pārtapšanu hibrīdā kažokzvēra mutantā (Kā puķe). Pati gleznotāja atzinusi, ka viņu īpaši valdzinot viss spalvainais un bārkstainais: "Bārkstis, plušķi, mati un zirgu astri — man tas ir saldais ēdiens! Dažreiz ko tādu arī nopērku." (Ieva Iltnere. Es nezinu, kādas zāles dzert!, Diena, 3.dec.) Kažokādas "noformējums" dīvainā kārtā sarado supermoderno interjeru iemītniekus ar mūsu cilvēkveidīgajiem senčiem no paleolīta laikmeta. Tomēr parādās arī kas jauns — spontāni pludinājumi un traipi, kas ienes nejaušības un neprognozējamības auru. Perfekti sakārtotajā pasaulē ienāk stihisku dabas spēku manifestācijas, piemēram, plūdi, vējš un dubļi, caur kuriem braši aizsteidzas nenosakāmā, plīvojošā tērpā ieģērbta būtne (Jauna un skaista). Savukārt izbiedēti cilvēciņi, līdz pusei iegrimuši ūdens klajā, virs kura plešas gleznaini lāsumainiem klekšiem piekaisītas nakts debesis (Skaistā trauslā daba), atklāj līdz šim tik tieši nemanītas apokaliptiskas noskaņas. Šur tur pavīd pa kādai potenciālai atsaucei uz klasiskajiem mītiem, piemēram, Es nevaru atraut acis liek domāt par Narcisa mīta laikmetīgo iemiesojumu — iemīlēšanos sevī kā glamūrā skaistuma pielūgsmi, kur avota vietā ir spogulis, bet upes dieva Kēfisa un nimfas Leiriopes dēla Narcisa vietā — kāda apakšveļā un augstpapēžu kurpēs ietērpta modele. No vienas puses, Iltneres darbi ir skaisti un pievilcīgi, kā arī gana profesionāli nopietni, jo asociējas ar pamatīgu, skrupulozu darbu kā zināmu vērtības garantu; varbūt pat var secināt, ka tā ir rokdarbnieciska dekorativitāte, kas "vairo mākslas pārdodamības līmeni" (Onckule Z. Bauda acīm jeb māksla, kas lutina //http://notikumi.delfi.lv/news/art/article.php?id=22589960). No otras puses, gleznu perfekti izstrādātā "āda" tomēr sadzīvo ar diskomfortu — urdoši netīkamu un mulsinoši neskaidru briesmu sajūtu, kas ierobežo bezdomu vizuālās baudas iespēju. Tomēr jautājums ir vietā — vai meditatīvās ornamentēšanas reakcija uz gleznieciska žesta kādreizējo kundzību šejienes mākslā nav sevi izsmēlusi, par ko netieši liecina brīvie pludinājumi gandrīz abstraktā ekspresionisma garā.