Divkultūrā un bezvalodībā

Tā frāze man ir prātā. Baiba Kangere: Jā? Es biju sākusi saklausīt, ka pazīmes, kas Austrālijas latviešu valodā bija 60.gados, uz mata parādījās Latvijas latviešu valodā. Desmit gadu vēlāk es atviegloti atelpoju un domāju, tagad iet pareizā virzienā, cilvēki runā latviski, un daudzinātais "pazvanīt" iet mazumā, utt. Kliedzošas parādības sāka no latviešu valodas pazust.Tā šķita, bet daži rusicismi, piemēram, "vienbalsīgi" nāk atpakaļ. Reiz rakstīju, ja tā turpināsies, latvieši domās, ka runā latviski, bet faktiski runās krieviski. Tā notiks, ja latvieši neieviesīs sociālu vienvalodību. Jā, latviešu valoda tagad patiešām ir lielās briesmās. Iemesls ir viens vienīgs — divvalodība un divkultūra, kas mums, latviešiem, pašlaik ir. Nav tālu jāiet, lai nonāktu teātrī, kur teksta autors ir latvietis, režisors ir latvietis, aktieris ir latvietis, publika ir tikai latvieši, un viss risinās krievu valodā. Gandrīz katrs rakstnieks "man vienalga" vietā raksta "man par to nospļauties" — ļoti iemīļots teiciens, it kā nekas īpašs, it kā krāšņāk, izteiksmīgāk, kāpēc lai to nelietotu? Es to nelietoju tāpēc, ka no dažādiem materiāliem, arī no audzināšanas es secinu, latvieši nav spļāvēju tauta. Tautasdziesmās saka "Bēdu, manu lielu bēdu/Liku bēdu zem akmeņa", nesaka "pāri gāju spļaudīdama". Ja teiktu, ka var vairīties no tāda teiciena, tev pārmetīs, ka "tu ierobežo tautas brīvo izteiksmi". Tā ir pazīme, ka mentalitāte pārvēršas. Tie tagad ir tikai vārdi, uzvedība vēl nav mainīta, bet aizmetnis ir. Ļaunākais, ka cilvēki nenovērtē, cik tas ir nopietni. Skolās neliek rakstīt atstāstījumus un domrakstus. Ja nestrādā ar valodu, nerodas iemaņas. Tas ir tas pats kā nemēģināt iedzīt naglu. Nekad tu to neiemācīsies, skatoties un klausoties vien. Kad Vilnis Zaļkalns atbrauca pēc PSRS sabrukuma, viņam šķita, "pietiks parādīt, kā ir labi, un šejienieši sāks darīt labi". Viņš nerēķinājās, ka dzīve padsavienībā ir mainījusi mentalitāti, ka ne jau neziņas dēļ mēs nedarām labi. Biju viesībās, kur tāpēc, ka paudu tādu viedokli, uzsvērti sākās krievu anekdotes, stāsti ar krievu reālijām utt. Tas rāda, cik dziļi krieviskums ir latviešu dvēselē. Dzirdu, latvieši runā perfektā valodā, tad saka: "Man ir ģēlas." Tas nav daiļākais vārds pasaulē, latviešiem ir vesela plejāde labu vārdu, ko lietot tā vietā, bet saka "ģēlas".Ja apgalvo, ka izglītots cilvēks tā nesaka, blakus ir cits, kas saka, es arī esmu izglītots, un es saku "ģēlas". Pašlaik valodas izpratne aprobežojas ar "man patīk teikt tā", "bet man šitā". Ko iesākt? Ir jāattīsta sava valodas dinamika, nav viss jāsmeļ "krievu podā, kur ir visas pasaules bagātības". Bijušais prezidents G.Ulmanis pirms dažiem mēnešiem ar prieku konstatēja, ka krievu valoda Latvijā pieņemas. Man palika mute vaļā. Latvieši šķiet sapratuši tādas tēzes "gudrību" — izrādīsim cieņu katram, kas šeit ir iebraucis. Tā ir traģēdija. Es nevaru ciest latviešus, kas saka: "Manas austiņas ir tik jūtīgas, es nespēju klausīties, kā latviešu valoda tiek samocīta! Tad es runāju krieviski!" Nākamais ir — "Dievs nedod, es taču sāku aizmirst krievu valodu, es meklēju kādu krievu, lai varētu ar viņu parunāties krieviski." Ja tas tik ļoti rūp, reizi gadā aizbrauc uz Maskavu vai Pēterburgu! Tad tu dabūsi īstu krievu valodu. Ja kādam krievam diskomfortu rada tas, ka Latvija nav Krievija, lai pārdomā, ko viņš šeit meklē! Ja latgalietis atbrauc uz Rīgu, ar viņu nerunā latgaliski. Aizbrauc pats uz Latgali, tu arī nerunā latgaliski, latgaliešiem tāda pieklājība nav jāizrāda, lai gan latgaliski iemācīties būtu viegli. Es esmu atbēgusi uz vienīgo vietu pasaulē, kur varētu atrast latvisku vidi, latviešu valodu, kā man visu laiku ir trūcis, bet ar latviešu valodu te nevar justies brīvs. Latvijā krievu valoda nav svešvaloda, tā ir "mūsu valoda!" Ja man tās nav, es Latvijā esmu sveša. Divvalodīgs cilvēks māk latviski un krieviski. Es, piemēram, neesmu divvalodīga, jo krieviski nemāku. Ja es māku daudzas citas valodas, tas nenozīmē, ka es esmu divvalodīga. Statistikas pētījumos es automātiski iekļūstu grupā pie mazattīstītiem. Latvijā pārāk labi darbojas padomju pieņēmums, ka liela, varena kultūra ir kādā internacionālā valodā, — nāks angļu valoda un sabojās mūs! Bet būtu liels zaudējums, ja latvieši nemācētu krieviski. Mēs smeļamies arī angļu valodā, tas pats "lejupielādēt", kur neko nelādē, un nepavisam ne lejup, ir izcili neveikls download kalks. Loģiskāk ir "nosūknēt" informāciju no interneta un "iesūknēt" internetā.  Tas notiek tāpēc, ka nedomā. Latviešiem ir jāiemācās, ka maza tauta ir vērtība. Man arī nepatīk bubulis, ka angļu valoda esot drauds. Kas zina angļu kultūru? Tautā tādu nav, krievu kultūra ir tautā! Padomijā izplatīja domu, mēs būsim brālīgas tautas, mīļi cits pret citu, sadosimies aplī, un tam ir vajadzīga liela, starptautiska, svarīgāka valoda, un tādai valodai ir citas funkcijas nekā vietējām valodām. Tieslietas, izglītība, zinātne, likumdošana — mazām valodām neko tādu nevajag, tās grib tikai valkāt pastalas, priecāties cits par cita tērpiem, sist plaukstas, vai nav skaisti un jauki! Nu daudzi latvieši domā, ka krievu valoda ir svarīgāka, literatūra krievu valodā ir labāka, krievu valoda dod priekšrocības; lielās tautas varenība ir apziņā. Ja tā, tu faktiski dzīvo citā kultūrā, citā vidē, tu pārtopi, valoda pārtop. Piemēram, mani bieži vien neuztver par Latvijas latvieti, jo es nerunāju uz mata kā vietējie. Bez krievvalodīgo palīdzības mēs nevaram savu valodu saglabāt. Daudz krievu nāktu talkā, un mēs esam muļķi, viņus neizmantojot. Saskaņa Latvijā var būt tikai ar latviešu valodas un kultūras monolītismu, un, ja "saskaņas partija" grib būt Saskaņas partija, lai rada saskaņu! Vācieši negribēja, lai latvieši runā vāciski, tāpēc mums ir latviešu valoda. Krievi iemācījās rusifikāciju XIX beigās, saprata, ka ir jāsamaisa demogrāfija, un tā darīja padomju laikos. Latvijā demogrāfija ir pastiprināti sajaukta. Tagad krimināli ir importēt vēl vairāk cilvēku, kas nemācīsies latviski.Ja valodas situācija būtu normāla, importēt kādu neradītu problēmas. Paskat, cik augstskolu pelna tikai uz krievu rēķina. Demagogi teica — atbrauks kāds vieslektors, ko tad, viņš mācīsies latviski, vai? — ar domu, ka latviešu valoda ir tāds pīslis, kas nevienam ārzemniekiem nebūtu jāmācās. Protams, latviski, kādēļ lai viņš mācītos krieviski? Jeb doma ir — lai šī valsts nepaliktu ārpus Krievijas impērijas?Kā stimulēt latviešus pamanīt, ka pašu valoda ir svarīga? Izglītības sistēma neveicina apgūt latviešu valodu un domāt. Latviešu valoda garlaiko, un krievu valoda ir saistīta ar pozitīvām sajūtām, tātad rusifikācija turpinās. Piemērs, ka latvieši jau nesaprotas: lidoju uz Rīgu, satiku kolēģus. Lidoju atpakaļ, atkal tie paši cilvēki. Saku kolēģei — klau, mēs lidojam atpakaļ tajā pašā kompānijā; viņa atbild — no Rīgas uz Briseli lido tikai airBaltic. "Kompānija" tādā lietojumā ir angļu company, krievu kompaņija, latviski būtu "uzņēmējsabiedrība", bet es biju domājis kompāniju, cilvēku pulciņu. Tagad tā ir. Viens draugs man teica — Baibu, neielaidies ar neinteliģentiem cilvēkiem, posts un nelaime vien būs; ne vienmēr izglītots ir tikpat inteliģents, cik izglītots. Tāpēc divvalodība ir kaitīga — tā atņem valodai dinamiku. Ja tu runā latviski un X valodu, es runāju latviski un Y valodu, bet tu lieto kalku no X valodas, ko es nesaprotu, es saku — tas nekam neder! — un lietoju kalku no Y valodas; mēs strīdamies, līdz iemaisās kāds, kas runā tikai latviski. Valodai top dinamika, ja izteiksmes problēmu cenšas risināt ar latviešu valodas, nevis ar aizgūtiem līdzekļiem. Ir problēma, kaut ko nevar pateikt, mēs gribam saprasties, un valodas attīstībā rodas tas, ko saprot vienīgi latvieši. Kas tagad ir muļķa lomā? Tādi kā es, kas nemāk krieviski. Kad pirmo reizi dzirdēju "izlejamo alu", es domāju — ko, man samazgas dos?Tas būtu mucu alus. Jā, mucu alus, alus no mucas, jo tāds tas ir. Bet tagad "izlejams". Ir daudz vietu, kur latviešu valoda ir vajadzīga. Tu pats strādā Briselē, zini, cik maz mums ir tulku utt. Nesaprotu, kā avīzēs var pieņemt cilvēkus bez filologa izglītības. Likumdošanā ir vajadzīga latviešu valoda, tur nav latviešu valodas tradīciju; latviešu izcelsmes studente Stokholmā studēja tieslietas, rakstīja darbu par latviešu likumu valodas attīstību un pierādīja, ka mūsu likumu valoda ir zīdaiņa autiņos. Jāiesaista cilvēki, kas izmācās tās valodniecības nozares, kuras tam ir vajadzīgas. Vajadzētu latviešu valodas krātuvi. Zviedrijā ir tāda, tur vāc visus valodas materiālus, šķiro un pēta, un izsakās, bet nav nostājas — tagad jāraksta tā un citādi nedrīkst. Par mīkstināto "ŗ" un "ch" es negribu runāt, bet tāds centrs ļautu cilvēkiem rakstīt, kā grib, tas rādītu, kas notiek. Bet mums? Gandrīz sitīs krustā katru, ja lietos ko padomju laikos neierastu.Visu simfonisko orķestri par garo "Ķ". Vai tas nav izsmiekla izsmiekls! Patiesībā garais "Ķ" ortografijā ir diskutējama lieta. Ja kāda izdevniecība grib tā drukāt, lai izskaidro principus un drukā.Izdevniecības dažbrīd neievēro divdabja teicienus, kas būtu jāliek komatos. Tildes valodas labotājs saka, pēc tā un tā vārda jāliek komats, neaplūkojot citus variantus; ja liek komatu, kā Tilde ir programmējusi, komats parādās arī tur, kur tam nav jābūt.  Interpunkcija jāpatur, jo komati seko palīgteikumu u.c. normām, ar tiem atdala darbības vārdu vienības. Ja komatus izlaiž, jātaisa milzīgas datorprogrammas, bet nevar uztaisīt nemaldīgu komatu likšanas programmu. Valodnieciskos pētījumos dators varēs sameklēt komatus un skatīties, kas starp tiem ir; tā ir vienkārša instrukcija. Mums, piemēram, sintaksi mācīja tikai teorētiski. Sintakse latviešu valodā ir brīvāka nekā angļu valodas sintakse, kas ir dzelžaina, bet, ja latviski grib izteikties precīzi un loģiski, izvēles iespēju kļūst daudz mazāk, veidojas gandrīz tikpat stingra konstrukcija kā angļu valodā. Tā ir. Sintakse angļu valodā ir ļoti jāievēro, jo nav locījumu. Latviešu valoda izceļas ar dziļo morfoloģiju, ka mums ir debitīvs, tas ir tikai dažās valodās. Šķiet, no debitīva esam tikuši vaļā, saka "nepieciešams darīt", nevis "jādara". Mums ir iestāstīts, latviešu valoda esot nabaga. Patiesībā mēs savas valodas iespējas izmantojam ļoti bailīgi; to, ko vienā valodā izsaka vieniem līdzekļiem, citā izsaka citādi, un viss. Tas nepierāda kādas valodas bagātību vai nabadzību. Vēl mums ir tāda nelaime kā milzīga valodas teorijas un prakses nesaskaņa. Nevar atdalīt teoriju no prakses, jo teorijai, atdalītai no prakses, nav vērtības; kāpēc tad to radīt! Prakse bez teorijas ir kā vista, kam nocērt galvu, un kas turpina skriet … "Briseles latviešu valoda" top Latvijā, nevis Briselē. Latvijā izdomā, piemēram, ka jēdzienus nevar izteikt divos vārdos, liek bez jēgas tos rakstīt kopā; "datu bāze" ir jēdzīgāka nekā "datubāze"... Iedomājies, ko tas nozīmē bērniem, kas mācās tādu vārdu un nesaredz morfoloģijas robežas! Mans meitasvārds Metuzāls ir interesants gadījums morfoloģisko robežu nesaskatīšanai; tas esot igauņu vārds mecusalu. Tam atbilst viss, kas dabā ir ap tēva zemi, skaists mežs pie Gaujas, svētvieta mežā; mecu — mežs; salu — svētvieta. Mēģini izrunāt mecusalu; neredzot morfoloģijas robežas, mēle mežģās. Kas notiek, ja mēle mežģās? Mēģina vārdu vienkāršot, iedomājas, "tas ir no Bībeles!", un no mecusalu iztaisa Metuzālu. Mēs bijām Valkas (bēgļu — MZ) nometnē pie Fišbahas (Vācijā — MZ), un tajā nonāca arī tāda Vāravu ģimene. Mēs reizē izceļojām uz Austrāliju, kopā nopirkām māju, jo vecāki izdomāja salikt sakrāto naudu kopā. Kādēļ es to stāstu? — viņi bija Vāravi, mēs Metuzāli, un, ciemos nākot, draugi teica — jāiet pie Bībeles večiem! Tā nostiprinājās pieņēmums, ka mans vārds ir no Bībeles.Un aizbrauci no Austrālijas … …tāpēc, ka biju dabūjusi doktora grādu latviešu valodas morfoloģijā, Morphemic Structure in Latvian Word Formation. Vārdnīcu Derivational Dictionary in Latvian, disertācijas pielikumu, publicēja Vācijā. Es sadarbojos ar Andreju Spektoru (LU Mākslīgā intelekta laboratorijas vadītāju — MZ), taisījām valodas programmas, un vienreiz viņš izvilka no plaukta manu vārdnīcu vienās driskās, krita no vākiem ārā. Es jutos gandarīta. Bija tā, Spektors lūdza palīdzību latviešu valodas maģistrantūras studentēm, un viņām negāja viegli, morfoloģija ir daudz smalkāks darbs, nekā viņas bija iedomājušās. Viņas manā vārdnīcā nesameklēja daudzus vārdus; iedeva divas lapas garu sarakstu ar vārdu saknēm, kā tur neesot — tās visas tur bija, bet viņas neprata atrast. Man pret latīņu un grieķu izcelsmes vārdiem ir īpaša attieksme — man "injekcija" un "injicēt" ir viena sakne.Tas jau nav nekas īpašs, tā pienākas būt. Tu arī esi mācījies latīņu valodu un to zini, bet mūsdienu studenti nav mācījušies latīņu valodu un neatrod tos vārdus. Citiem vārdiem, nu trūkst klasiskas izglītības, lai nodarbotos ar elementāru valodniecību? Ar morfoloģiju — jā.Ko tas dod, ja tu skaities valodnieks, bet nezini elementāras lietas? Ir skaidrs, ka demokrātiskā valstī nevar normēt sarunvalodu. Es ar normēšanu saprotu saskaņu ar valodas sistēmu, gramatikas likumiem, skolas līmeni, bet valodas zinātniekiem un praktiķiem vajadzētu stingrākas normas un prasības. Valodai ir jābūt saziņas līdzeklim. Ja ir sociāla vienvalodība, valoda pati atrod izteiksmes līdzekļus, kas kļūst par normām. Cilvēki zina, ja TO pateiks, tad citi TO arī sapratīs, bet tagad, divvalodībā, cilvēkiem ir mazāk spēju izteikties, nekā viņi prot izfantazēt, jo indivīdu valoda ir puslēcienā starp vienu un otru valodu. Latviešiem ir jāloka savs pūrs pilns. Tulkošana ir ļoti grūta māksla, sarežģīts, smags darbs, tu zini, un perfekts tulkojums neeksistē; tulkojumi noveco, māksla ne. Vienīgais, kā mēs, latvieši, varam izvairīties no tulkošanas, ir pielocīt pūru pilnu, lai spētu visu izteikt latviešu valodā. Kultūras tezauram padomju laikos nav strādāts. Tad latviešu valoda bija ķēķa valoda, terminoloģiju ir aizstājuši krievu kalki. Otra nelaime ir, ka terminus mēģina iecementēt. Mūsu terminoloģijas stāvoklī nedrīkst cementēt neko — ar iecementēšanu lietas nevar virzīt.Bija normāls aizguvums hobijs" no angļu valodas, tas padomju laikos varēja nešķist politkorekts. "Vaļasprieks" ir lieka valodas taisīšana, ja vārds ir, kāpēc jātaisa jauns? Tādus nevajadzīgus valodas vingrinājumus neviens nesauc par pūrismu, kaut gan tieši tādi tie ir, par pūrismu sauc to, ja saka: "Piedodiet, latviešu valodā ir gramatikas likumi, kas būtu jāņem vērā." Jā, mēs neizrunājam pūrisma jautājumu. Ja Latvijā sociālā nozīmē būtu vienvalodība, valoda būtu dinamiska un pati attīrītos no svešiem sārņiem. Kā to panāk? Jārunā tā, it kā sarunu biedrs prastu tikai latviski. Saprotu, valodas normēšana trimdā bija vajadzīga, un tagad tā ir vajadzīga šeit. Bet vēl es domāju, ka padomju laikā cilvēki tiešām centās, viņi saprata, ka krievu valoda viņus pārņems, un cilvēki patiešām centās, centās, centās! Divvalodība ir nelaime — valoda sarūk, valodas iespējas sarūk. Tad ir šausmīgi grūti būt kreatīvam un izteikt visu. Normēšana ir latviešu valodas skolotāju rokās, es domāju, viņi ir vienīgie, kas zina latviešu valodas normas. Bet, ja Izglītības ministrija ir svītrojusi no programmām domrakstu un atstāstījumu rakstīšanu, — ko var audzināt skolotāji, kas zina valodas normas? Viņi dabū analfabētus, ko var vieglāk virzīt; aitu barus var vadīt, viņi grib aitu barus.Kāpēc to dara Latvijas Izglītības ministrija, man nav skaidrs. Tāpēc, ka Saeima ir tāda, kāda ir. Tāpēc jau cilvēki izgāja ielās.Atmetīs šo Saeimu, ko dabūsim vietā? Tu domā, ja šo Saeimu atmet, vajag rezultatīvu vietā, ja? Nē, varbūt jāatmet arī nākamā Saeima un aiznākamā. Nedrīkst turpināties tas, kas tagad. Ja tas turpinās, tad nav izejas. Ja Saeima zinās, ka pēc dažiem mēnešiem gaļas podi var būt gauži tālu, viņi varbūt padomās, vai būt pieticīgākiem. Tas būs sīks, sīks solītis uz priekšu, īstenībā latiņa celsies visu laiku, un ja solītis nebūs pietiekams, viņus metīs nost. Kad sāksies process, tas turpināsies, bet to defētismu! Latvieši ir baigi defētisti. Saku — kāpēc nedarīt to? — nē, nē, nē, nē, nē, to nevar; un to? — nē, nē, nē, nē, to ne. Gandrīz vai cilvēkiem patīk palikt postā un sūdzēties. Kas mēs, latvieši, īsti esam, nabas pētītāji? Es nesaprotu.Naba, protams, ir ļoti interesanta, bet mēs aizmirstam pārējo. Es satiku kādu jaunu sievieti laikā, kad vadāju pa Rīgu itāļu zinātniekus. Viņi bija fantastiski cilvēki, kā man viņi patika! No rīta mēs tikāmies, ievedu viņus Raušu meisterī uz kafiju; iedod pīrāgus un plātsmaizītes, viņi ēd un saka — vai, cik gardi! Mēs ejam, un es viņiem rādu savu Rīgu, to Rīgu, ko es saprotu (es nesaku, ka es saprotu visu Rīgu), un viņi ir stāvā sajūsmā, viņi saka — vai, cik fantastiska pilsēta! Otrā dienā es satieku to latvieti — "Nu kas ta kādiem pasaules ceļotājiem te ir ko skatīties, kas tad mums ir, kā citur pasaulē nebūtu!" Rīga ir visādu brīnumu pilna, bet viņa sapņo par pasaules brīnumiem, ko nav redzējusi! Gribas žņaugt nost tādus cilvēkus.Tad jāapžņaudz liela daļa latviešu. Sūroties par to, ka tev nav visu bagātību, kas pasaulē ir — nu, zini ko! Radi savu pasauli, kādu gribi redzēt! Tas ir jāmāk, es to māku. Ir lietas, kas cilvēkam pašam ir jāizgudro. Cits nevar iemācīt tev dzīvot tavu mūžu. ***Baiba Kangere Dzimusi Valkā 1942.g. 1944.—1949.g. dzīvo bēgļu nometnēs Vācijā, 1949.g. septembrī ierodas Austrālijā, 1965.g. iegūst bakalaura grādu Melburnas universitātē, astoņus gadus strādā par franču, latīņu valodas un matemātikas skolotāju, 1976.g. iegūst maģistra grādu, 1979.g. doktora grādu Melburnas Monaša universitātē; disertācija par latviešu valodas morfoloģiju. 1979.—1981.g. dzīvo Vācijā Kopš 1981.g., strādā par zinātnisko līdzstrādnieci Baltijas pētniecības centrā Stokholmas universitātē, tur 1994.g. kļūst par baltu valodu profesori 2008.gada 1.martā, sasniegusi pensijas vecumu, pārceļas uz dzīvi Rīgā Kopš 2006.g. Latvijas Valsts valodas komisijas locekle