Dzīves nomelnošana?

LU Filoloģijas un mākslas zinātņu fakultātes asociētā profesore Dace Lūse rakstā I.Ābeles romāns Paisums: aizejošās paaudzes pārdomas (Diena, 2008.gada 27.XII, 12.—13.lpp.) uzmanību pievērš latviešu literatūrai, jautājot — ko jaunie radījuši, kāda ir viņu garīgā pasaule? "Pamanāmākā jaunās latviešu prozas pazīme ir stāstīt par fizioloģiskām un seksuālām (kādas nu katram) sajūtām. (..) Otra pazīme — pavirša izglītība, nevēlēšanās izglītoties un ko nebūt mācīties no iepriekš radītā, jo var izlīdzēties ar pārskrējienā pārlapotu spārnoto izteicienu krājumu vai kriminālhroniku. Trešā pazīme — bērnišķīga ambiciozitāte." Jautājot, vai autoriem "tā pasaule, kurā dzīvo citādi ļaudis (..), kas domā ne tikai par savām fizioloģiskām un seksuālām sajūtām —, (..) ir sveša, draudīga, netīkama", autore konstatē, ka "literatūra un māksla ir arī sabiedrības ideoloģiskās dzīves veidotāja. (..) Latvijas sabiedrību mākslas un literārā pasaule pašreiz intensīvi orientē uz seklumu, paviršību, negācijām". "Ko uzskatīt par mūsdienu latviešu prozu? Pirmā versija: tas ir teksta gabals, kurā starp vienkāršrunas vārdiem iemaisīts pa spārnotam izteicienam, ievilkta atejvieta ar visu, kas tajā, uzplāts pa līķim asiņu peļķē, piemesta draiska seksa aina. (..) Otrā versija: gaudeni gari ķidāt savas dvēseles smagumus, ko veidojuši dzērājvecāki ar ķildām un kautiņiem, nemīlestība un seksuāla izmantošana bērnībā, iemīlēšanās narkomānā (-ē) un šādas mīlestības moku peripetijas. Trešo versiju profesionālos nolūkos interesanti lasīt psihiatriem." Viedokli par rakstu, kā arī to, kāda ir latviešu laikmetīgā literatūra šodien un kādām būt ētikas un estētikas attiecībām mākslas darbā, jautāju dažādu paaudžu profesionāļiem abpus literatūrai.Guntis Berelis, literatūras kritiķis Štrunts par Daces Lūses ekskrementālo grāmatvedību — cik noprotams, viņa visupirms cītīgi sarēķina, cik reizes romānā pieminēts vārds "sūds", un tad — atkarībā no iegūtā cipara — nosaka darba literāro vērtību. Ja arī nupat teiktais liekas pārspīlēts, tad tikai mazliet. Lieta ir krietni nopietnāka — rodas iespaids, ka citu literatūras vērtēšanas kritēriju viņai nav un nemaz nevar būt, jo ar orientēšanos literatūras vēsturē un jo sevišķi mūslaiku teorijā autorei klājas pagalam drūmi. Pāris piemēru. "Tas, ko literatūra (pat naturālisms) tūkstošiem gadu varēja atstāt neievērotu, mūsdienu latviešu prozā bezmaz izvirzās priekšplānā," raksta Lūse. Te nu ieteiktu autorei drusku palasīties senos grieķus un romniekus (iepriekš gan noskaidrojot, cik lielā mērā attiecīgais tulkojums ir īsināts, adaptēts vai cenzēts), iemest aci renesanses laikmeta literatūrā — pietiktu ar Gargantiju un Pantagriēlu, Gulivera ceļojumus lasīt ne tikai bērniem adaptētajā variantā, atcerēties arī letiņu tautasdziesmas — un tad noskaidrotos, ka visas šīs seksuālās un fizioloģiskās padarīšanas nebūt nav XX gadsimta maniaku eksperimenti, bet kultūrā pastāvējušas no sākta gala, un, tikai sākot ar apgaismības laikmetu un protestantiskās ideoloģijas dominanti, izspiesti no kultūras laukā. Būtībā tikai XIX gadsimtā profānās esamības klātbūtne literatūrā tika pilnībā izcenzēta. Un ja arī letiņu literatūra beidzot atgūstas no šiem pseidoreālisma murgiem un aiz tiem ierauga arī pašu realitāti — un Ingai Ābelei ir ļoti redzīga acs — tas ir tikai apsveicami. Un — kāda suņa pēc Lūse nupat citētajā izteikumā piesauc naturālismu, kuram nav ne mazākā sakara ar fizioloģijas un seksa aprakstīšanu, jo tā poētika caurcaurēm sakņota XIX gadsimta reālisma tradīcijā, kas konsekventi dažas, precīzāk, ārkārtīgi daudzas cilvēka esamības sfēras atstāja ārpus sava redzesloka, koncentrēdamies uz personību kā sociālu būtni; naturālisms vien lāgiem — un mazliet uzstājīgāk nekā klasiskā reālisma atzari — atgādināja, ka šai būtnei tomēr nekas cilvēcisks nav svešs. Vēl kāda pērle (ar piebildi, ka no šādām pērlēm varētu uzdarināt garumgaru virteni) — "Performances neprasa intelektuālu piepūli, vien pakustināt laisko iztēli..." utt. Te komentāri lieki — gluži tāpat kā Lūses kuriozajiem postmodernisma raksturojumiem. Šķiet, postmodernisms ir viņas lielākais bieds, tāpēc viņa pat nemēģina konkretizēt, kas ar šo jēdzienu īsti domāts. Visticamāk, autorei pašai nepiemīt nosliece piepūlēt intelektu, lai mēģinātu saprast kaut ko tādu, kas atrodas ārpus Andreja Upīša grāmatā Reālisms literatūrā definētā spēles lauciņa. Šī 1951.gadā publicētā grāmata nav piesaukta nejauši. Lūse netiek skaidrībā, kāpēc prozisti neraksta grāmatas par ļaužiem, kas "mācās, zinātnē strādā, veido datoros lielus inženiertehniskus projektus, apceļo pasauli, stāv aiz operāciju galdiem, klases priekšā, grūti kopj dārzus un tīrumus". Izlasot šo pasāžu, nudien rodas iespaids, ka varenais socreālista gars mūžam dzīvs. Bet kas tad romānā esot uzmanības vērts? Izrādās — "..kaut margināli, bet tomēr neatlaidīgi rakstniece runā par padomju nācijas traģēdiju." Pamanījāt? Atļāvos Lūses tekstā "latviešu" nomainīt ar "padomju", lai parādītu, ka kopš socreālisma laikiem nekas nav mainījies — klišejas vecumvecās, žargons arī tas pats, tikai notikusi ideoloģiskā inversija — padomju vērtību vietā nākušas latviskās. Ja tas ir kritērijs, pēc kura vadoties vērtēt tekstu vai vismaz vispārīgi runāt par literatūru, tādā gadījumā iz pasaules literatūras nāktos izsvītrot krietnu daļu, jo, lai nu par ko, bet par "latviešu nācijas traģēdiju" rakstījis tikai retais. Un vēl. Ābeles romāns esot uzrakstīts "šausmu estētikas garā". Ne vella, no šausmu estētikas tur ne smakas, bet patiešām šausmīgi ir tas, ka raksta autore ir Dr. fil. un asociētā profesore piedevām un acīmredzot šādas muļķības gadiem tiek fleitētas studentiem. Vienā ziņā asociētajai profesorei gan var piekrist: "Ilgstoši ignorējot intelektu, var palikt vispār bez tā."Māra Svīre, rakstniece Nekad savā mūžā neesmu rakstījusi grāmatu vērtējumus, apieskas (ieskāt nozīmē meklēt utis). Domas par izlasīto paturu pie sevis. Kritiķu gudrības publiskos apliecinājumus lasu ļoti reti, jo katra šāda apieska ir viena cilvēka redzējums, kaut nereti tiek uzskatīts par sabiedrības vērtējumu. Neviens rakstnieks nepārstrādās savu jau nodrukāto romānu pēc kritiķa vēlmēm un norādījumiem. Gadās, ka iznīcinoša kritika romānu padara populāru. Protams, kritiķim ir tiesības izteikt savu viedokli, tāpat kā autoram ir tiesības rakstīt, ko un kā vēlas. Šo apsvērumu dēļ negrasos iztirzāt Ingas Ābeles romānu Paisums. Gribu vienīgi piemetināt, ka romānā pamanīju autores ironiju par rakstnieka darbu, par mūsdienu dzīves stilu. Arī varoņu iekšējās pasaules seklību, attiecību paviršību, bet, ja autore ir vēlējusies par to rakstīt, tad laikam taču tādēļ, ka viņu šāds dzīves stils satrauc un viņa grib ar lasītājiem par to runāt. Literatūra nav pareizas dzīvošanas pamācību krājums. Romāns nespēj ne pacelt lasītāja (kur nu vēl visas sabiedrības!) morāli, nedz arī samaitāt. "Sliktais varonis" nereti izdara vairāk laba nekā gaišrozā pozitīvais. Jo cilvēks, kurš daudz lasa, prot spriest un analizēt. Šo īpašību gan trūkst tiem, kuriem pietiek ar meksikāņu seriāliem un datorčalām. Ir milzīgs ieguvums, ka tagad var rakstīt, ko grib. Manuprāt, mākslā nekas nav tabu, drīkst visu, tikai... tai jābūt mākslai. Literatūra ir tāda pati kā sabiedrība — dažāda. Tāpēc arī katram autoram, katram romānam ir savs lasītājs. Un katrai paaudzei savi rakstnieki. Ingu Ābeli pie jaunajiem es nepieskaitītu. Gan rakstnieces pieredzes, gan arī gadu ziņā viņa ir pieaugusi, nobriedusi literāte, piederīga paaudzei, kurai j ārada labākais latviešu šolaiku literatūrā. Tomēr jāatzīst — spožu darbu nav. Tādu, kas pasaulē radītu interesi par latviešu prozu. Ko lasītu miljoni kā, piemēram, Markesa vai Koelju darbus. Kāpēc? Varētu atsaukties uz latviešu valodas problēmu — trūkst pratēju, ievērojamu tulkotāju, ar kuru viedokli rēķinās pasaules lielākie grāmatu apgādi un tāpēc gatavi pamatīgi tērēties reklāmai. Bet, ja godīgi — kuru no latviešu pēdējā laika romāniem ar drošu sirdi varētu ieteikt? Manuprāt, to, kurā autoram būtu izdevies atklāt lasītājiem ko jaunu vai sen aizmirsto — cilvēkā pašā, viņa attiecībās ar citiem. Par sabiedrību, valsti, Dievu vai pasaules kārtību. Vai vismaz būtu savs, oriģināls dzīves redzējums. Ar pēcgaršu — vielu pārdomām pēc romāna izlasīšanas. Tātad — kuru? Un vēl: romāns nav dzīves spogulis. Tajā jābūt kaut kam no aizspogulijas. Maģiskajam, ko jūt, bet nav iespējams izskaidrot. Silvija Radzobe, teātra kritiķe, Dr.h.artis, LU profesore Daces Lūses raksta publikācija man šķiet ierosinoša, jo liek domāt par kritiku, dzīvi, paaudzēm, laiku... D.Lūse atklāti pasaka, ko viņa domā par latviešu jaunās paaudzes literatūru, tai skaitā Ingas Ābeles romānu, lai arī tas kontrastē ar citu uzskatiem. Tas patīkami atšķiras no vispārpieņemtās prakses latviešu mūsdienu literatūras kritikā, kur katram autoram ir "ierādīta" sava vieta, vienus apriori pasludinot par ģēnijiem, kuri nekad nevar kļūdīties, bet citus par sasmakušiem atpakaļrāpuļiem. Starp kritiķiem un literātiem pastāv pat "intelektuālas korumpētības" attiecības. Tas primāri liecina par kritiķu profesionālās un cilvēciskās pašapziņas trūkumu. Ja es gribētu, piemēram, publicēt analītiski kritisku rakstu par Gundegu Repši vai Laimu Muktupāvelu, šaubos, vai man tas izdotos. (Vismaz par Brāli pirms dažiem gadiem neizdevās.) Šādā ziņā situācija teātra kritikā ir daudz veselīgāka. Kopš dienas presē vairs neraksta Guntis Berelis, šaubos, vai literatūras kritikā vispār ir kas daudz vērā ņemams. Tajā pašā laikā radās dīvains priekšstats — it kā D.Lūse šo apceri būtu rakstījusi vismaz pirms divdesmit gadiem, kad, piemēram, postmodernismu mūsu provincē daudzi uztvēra par vienīgi slikta rakstura izpausmi, lai neteiktu, ka par "ideoloģisku diversiju". Taču I.Ābeles romānam maz sakara ar postmodernismu. (Tāpat ir arī metodoloģiska kļūda autori vienādot ar viņas varoni.) Rodas arī iespaids, ka autore tiek kritizēta tieši par to, par ko viņu būtu pamats uzslavēt un iedrošināt. I.Ābelei ir cilvēciska drosme literatūrā runāt par eksistences šausminošajiem (pretīgajiem, izmisumu un bezcerību raisošajiem) aspektiem. Manā uztverē tas ir sinonīms patiesībai. Elementāri, Vatson, ka ne visa patiesība ir patīkama. Vienīgi "patīkamu patiesību" (bez pamperiem) mākslā mēdz pieprasīt masu kultūras apoloģēti (apcukurotus eņģelīšus) un pagātnē, cerams, aizgājušie padomju funkcionāri, kuri par "gaišās dzīves nomelnošanu" kropļoja rakstnieku likteņus. Negribot mana universitātes kolēģe it kā pati iekrīt grāvī, no kura grib pasargāt latviešu literatūru. Agnese Krivade, dzejniece Jāuzteic Daces Lūses drosme, neraugoties uz viņas izglītību un ieņemamo amatu, publiskajā telpā atļauties tik klaju emocionalitāti. Lūse izvēlējusies pedagoģiski nepārdomātus ieročus, kas jau iepriekš paredz kritizētās auditorijas vēršanos pret kritikas paudēju kā vecmodīgu un žultainu. Neprātīgi, neaprēķināti un tik provocējoši, ka padara autoru ievainojamu... tomēr es neticu provokācijām, no pieredzes zinu, ka viss, ko kāds pēc tam sauc par provokāciju, rodas no pilnas sirds. Nolūku lamāt lielāko daļu esošā var piedot, ja negācijas padara "norijamākas" ar pārsteidzošām metaforām, kā to dara K.Dimiters, vai pārsteidzoši dziļu analīzi, kas savukārt attaisno A.Kubuliņas īgno toni. Tomēr, nepietiekami sabalansējot negāciju plūsmu ar citām teksta kvalitātēm, teksta gabals pavēršas pret pašu sarakstītāju un nesasniedz savu mērķi, kā tas ir noticis ar D.Lūses rakstu. Otra lieta, kur vēlētos norādīt uz autores drosmi, ir pretenzija darboties lauciņā, kurā viņa acīmredzami nav specializējusies. Neuzskatu, ka, lai uzrakstītu labu recenziju, ir vajadzīgas ļoti dziļas priekšzināšanas, tomēr priekšzināšanas atvēsina prātu, palīdz izvairīties no "pusinteliģentu vispārinājumiem" un maldu ceļiem, piemēram, socreālisma tradīcijas darbu vērtēt pēc tā tēmas un personāžiem, profesionālo iemaņu analīzei veltot tikai vienu epitetu — "daudzvārdība". Neskaidrā argumenta konstrukcija, kur secinājums īsti "nelīmējas" kopā ar vērojumu, kas it kā novedis pie šāda secinājuma (daudz saprotamāk būtu, ja šādi secinājumi rastos saistībā ar Nila Saksa vai Daces Rukšānes daiļradi). Arī tik sarežģītas un daudzslāņainas parādības kā postmodernisms noteikti prasa dziļāku analīzi, ne tikai emocionālu "mīnusiņu". Visbeidzot, apgalvojums, ka ķermeņa fizioloģiskās norises "literatūra (pat naturālisms) tūkstošiem gadu varēja atstāt neievērotu (..)", kas gluži vienkārši ir kļūdains. Nobeigumā vēlētos citēt pašas autores vārdus "Latvijas sabiedrību mākslas un literārā pasaule pašreiz intensīvi orientē uz seklumu, paviršību, negācijām" un aicināt ikvienu turpmāk izvairīties no šiem trim grēkiem, un nevienā žanrā neradīt sliktu literatūru, kaut arī sirds būtu ļoti pilna.