Egils Lukjanskis. 6.I 1937.— 19.X 2008.

Romānus žigli drukā periodika — turpinājumos. Apgādi aši laiž klajā grāmatas. Un lasītāji naski izpērk tirāžas. Lukjanski lasa arī vilcienos un autobusos. Bibliotēkās stāstītāja grāmatas novalkājas ātrāk par citām. Kritika apbrīno darba ražīgumu, bet peļ sasteigtību un uzrāda atkārtojumu blokus, kuri pārceļo no grāmatas uz grāmatu, tikai citādos sakomponējumos. Stāstu, noveļu un romānu autors neauklē teikumus un nepārsteidz ar valodas neparastībām. Rakstītāja princips: spraigi izstāstīt notikumus. Uzturēt intriģējošus varoņu un nevaroņu dialogus un monologus. Izspilgtināt pozitīvos un negatīvos tēlus. Un nekad izklāstījumā ar labo roku nekasīt kreiso ausi. Saturiski gandrīz visos darbos nemitīgs cīkstiņš ar ļaunumiem. Gan prozā, gan publicistikā Egils Lukjanskis lasītājus ierauj aktīvā polemikā. It īpaši, kad raksta par cilvēkiem un necilvēkiem abās okupācijās. Un kad pauž uzskatus par karu kā noziegumu. Sadzīvē un kolēģos rakstnieks nekad nav bijis garlaicīgs un vienaldzīgs. Sabiedrībā un uz ielas vienmēr elegants. Bet ne pārmoderns. Jauši vai nejauši allaž tērpās kā strādnieks, kurš nupat ticis pie jauna uzvalka un ar smīniņu nolūkojas uz tiem, kas izrādās dārgā uzglancējumā. Ar dendija iezīmēm, bet ne dendijs. Jau labi gados būdams, apguva autovadīšanas prasmi un reizumis puiciski padižojās ar varēšanu. Stāstītājs lepojās ar savu bērnības Iļģuciemu, kur iela un pašpuiku brālība rūdīja jaunekli. Pilsētas skarbums un strādniecības vide bija radoša enerģiskuma barotne visam rakstītāja mūžam. Pēdējos gados, kad nācās arvien biežāk būt saskarsmē ar mediķiem, rakstnieks tomēr turējās Lukjanskim raksturīgajā šarmā un sprēgāja humorā. No rakstnieka atvadīsimies ceturtdien, 23.oktobrī, plkst.12 Krematorijas Lielajā zālē.