Fenomens vai mauzolejs?

Tajā vienu no būtiskajām lomām — Judušku tēlo Jevgeņijs Mironovs, kurš novembra beigās gatavojas Maskavā debitēt uzreiz veselā lērumā "galveno lomu" izrādē pie Alvja Hermaņa; tie, kā sola Nāciju teātra radošā vadība, būs ļoti spilgtā teātra valodā izlasīti Šukšina provinces stāsti. Serebreņņikovs ieinteresētā diskusijā ar Latvijas Kultūras akadēmijas studentiem atklāja, kur, viņaprāt, slēpjas teātra maģijas esence, tā neatkārtojamais un ne ar ko citu nesajaucamais spēks. Un, kā šķiet man, tieši šī spēka dēļ teātris kā unikāla procesuālā, dzīvā māksla būs mūžīga, un ļaudis maksās arvien vairāk naudas, lai tikai būtu klāt teātra brīnuma dzimšanā. Brīnums, pēc Serebreņņikova, nav nekas pārpasaulīgs vai prātam neaptverams. Proti — bariņš ļaužu (skatītāji) vēro un redz, kā viens cilvēks (aktieris) viņu acu priekšā pārvēršas, pārtop, pārdzimst par pilnīgi citu cilvēku. Tik vienkārši, tik sarežģīti. Tiem, kas šaubās, vai "pārtapt" nu ir tik baigi dižā māksla, atliek vien teikt — paprovē pats! (Lai Dievs mielo viņas dvēseli, bet vai tieši šīs unikālās spējas būt tūkstoš­veidim dēļ tautas tūkstoši neizgāja ielās, atdodot cieņu Vijai Artmanei?) Taču mani šokēja Kirila nejauši izmesta frāze, ka oktobrī uz Maskavu atkal brauc Milānas slavenais Piccolo teatro, tas pats leģendām vītais Džordžo Strēlera teātris. Uz manu naivi cinisko jociņu: "Ceru, ka ne taču atkal ar Goldoni Divu kungu kalpu?" saņēmu tikpat naivi cinisku — jā, jau ceturto reizi pēdējo trīs gadu laikā (astoņas izrādes no 21. līdz 26.oktobrim Mazajā teātrī)! Te nākas paskaidrot, ka itāļa Karlo Goldoni delartiskā komēdija Divu kungu kalps ir Piccolo teatro di Milano "firmas zīme", tā atpazīstamības emblēma — Strēlera visslavenākais, visās pasaules teātra vēstures grāmatās atzīmētais iestudējums, kurš nemainītā formā tiek spēlēts jau, ārprāts, 61 gadu. Tas ir viesojies 57 pasaules valstīs, bet PTDM arhivāri lēš, ka Kalps ir nospēlēts 4702 reizes. Jau divdesmit gadu šai izrādei ir pat sava konstanta viesizrāžu cena — 15 000 eiro — un joprojām pasaules teātru biznesa organizētāji veido dzīvo rindu, lai uz savām skatuvēm dabūtu šo šedevru. Ar Divu kungu kalpu saistās vēl viens fenomens. Nu jau 45 gadus galveno — Arlekīna lomu izpilda, izdejo, izlēkā, virtuozi iztriko (man šķiet, vārds tēlot šai gadījumā nav īstais) aktieris Feručo Solēri, sirms itāļu kungs, kuram sen pāri septiņdesmit. Arlekīna loma jau desmitgadēm saaugusi ar Solēri seju — viņš joprojām bērnišķā bezrūpībā noķer un apēd skatītājam neredzamo mušu, maina melno masku pret balto (jo pats pieteicās par kalpu uzreiz diviem kungiem), bizo pa skatuvi kā dulns, bez aizķeršanās gaisā noķer četrpadsmit pasviestus porcelāna šķīvjus, neprot atlipināt no sava dibena tur (ne)pielipušo vēstuli utt. Protams, grandiozākais izrādes specefekts ir paklanīšanās skatītāju ovāciju laikā, kad jaunais Arlekīns publikas priekšā iznāk ar reālo Feručo Solēri seju — bez grima un delartiskās maskas. Tā ir sena un nogurusi, kaut smaidoša cilvēka seja. Tomēr es, ja godīgi, vairs nesaprotu, vai tas vispār ir iespējams — dzīvam aktierim trīstūkstošo reizi atdzimt un pārtapt citā dzīvā cilvēkā.