Rahimi (46) 1984.gadā, bēgot no Kabulas, patvērās Parīzē un sāka tur strādāt kā režisors. Viņa pirmā romāna “Zeme un pelni” ekranizācija saņēma augstu atzinību 2004.gada Kannu festivālā. Savā pēdējā romānā viņš atgriežas Afganistānā, kur kāda sieviete kopj savu vīru, mudžahedu kaujinieku, kuru ir paralizējusi lode kaklā. Rahimi askētiskā proza pieņem monologa formu, kas pamazām atklāj sievietes ciešanas, viņai kļūstot pārliecinātai, ka vīrs spēj dzirdēt, ko viņa runā.Arī Gvinejas romānists Tierno Monenembo (61) bija spiests pamest savu zemi politiskās diktatūras dēļ. Viņš ieradās Francijā 1973.gadā un publicēja savu pirmo romānu 1979.gadā. Monenembo darbi iztirzā klejošanu un trimdu. “Kahelas karalis” seko XIX.gs franču ceļotāja dzīvei, kurš, meklējot kādu cilti, ceļo ar moto “iepazīt viņus, nevis cīnīties ar viņiem”. Nedz Renodo, nedz Gonkūra prēmija nav vērā ņemama naudas izteiksmē. Renado prēmijas laureāts vispār negūst naudu, bet Gonkūra balvas saņēmējs dabū 10 eiro. Taču balvas ir ļoti būtisks stimuls grāmatu apgrozījumam. To laureātu grāmatas parasti tiek pārdotas simtos tūkstošos eksemplāru.
Francijas augstākās literārās balvas – imigrantiem
Francijas augstākās literārās balvas – Gonkūra prēmija un Prix Renaudot jeb Renodo prēmija – tikušas rakstniekiem no Afganistānas un Gvinejas. Atiks Rahimi (attēlā) ir vinnējis Gonkūra prēmiju ar savu ceturto romānu “Syngué sabour” (Pacietības akmens). Savukārt Prix Renaudot ir tikusi Tierno Monenembo par romānu “Le roi de Kahel” (Kahelas karalis).
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.