Nezinu, vai apgalvot, ka Otrā pasaules kara vēstures un tā seku izvērtējumā mūslaikos starp "tautu uzvarētāju" Krieviju un "zaudētāju" Eiropu cilvēku apziņā vēl norisinās izvērsts ideoloģiskais karš, kurā par skumjām "uzvarētājiem" jākonstatē, ka vismaz praktiskajā ziņā (sociālekonomiskie apstākļi, dažādās brīvības utt.) "zaudētājpuse" no šī baismā kara ir tikai ieguvusi. Atskan balsis, ka Krievijas pārspīlētā lepnība un varas izrādītās rūpes par kara varoņiem esot vien laika jautājums: pavisam drīz kara veterāni dabīgā vīzē apmirs. Taču "ideoloģiskajā frontē" vērojams kāds agresīvs fenomens: Putina varas ideoloģiskie sargsuņi bieži manipulē ar "svētā kara" un "nācijas - uzvarētājas" jēdzieniem, lai ne tikai pielāgotu bijušās PSRS teroristisko ideoloģiju Eiropā savu postimpērisko nelietību attaisnošanai, bet arī joprojām uztur mītu par to, ka tieši krievu tanki, kā arī sarkanā terora apreibinātie karavīri - marodieri un izvarotāji - atnesa īsto laimi (sociālisma veidolā) "atbrīvotajās" Eiropas zemēs un valstīs. Nu, kaut vai PBK nesen demonstrētās divas "dokumentālās" filmas par Baltijas nacismu un kādas "okupācijas" vēsturi - lielisks, kaut baltiem diegiem šūdināts paraugs, ka darbs ideoloģiskajā frontē Krievijā nav pārtrūcis ne sekundi.
Ko liekam pretī?
Ko mēs, baltieši un latvijieši, varam un esam gatavi dot pretī, lai censtos atspēkot brīžam pavisam nekaunīgus melus? Viena versija - Egila Šnores propagandas kino The Soviet Story - ar sajūsmu uztverta, formā teju ideāla kvazidokumentāla filma, tomēr ne gluži bez tendenciozitātes faktu montāžas ziņā. Vēl cita versija - nesen arī Latvijā demonstrētā, jāsaka, savdabīgā aušība - igauņu režisora Arbo Tammiksāra dokfilma Friči un blondīnes. Tās sižeta intrigu veido fenomenāls fakts iz PSRS kinematogrāfa vēstures - bieži padomju filmās vācu fašistu, karavīru lomās jau kopš 50.gadiem tika aicināti Baltijas aktieri. Var slavēt filmas veidotājus par rūpīgu arhivāro darbu (nepilnas stundas filmā savākts milzums pat no vēstures sen pačibējušu padomju kinofilmu epizožu). Atcerēties, ka tautas mīļots mākslinieks reiz iejuties "nolādētā fašistu suņa" lomā, ir gana uzjautrinoši un noderīgi - kā filmā saka kāds dokumentālā stāsta personāžs, patiesi - "nekas nav aizmirsts, neviens (nedrīkst) būt aizmirsts".
Ko grib pateikt?
Nepamet sajūta, ka filmas veidotāji īsti nezina, ko grib ar šo darbu pateikt. Ievadtitros pieteiktajām blondīnēm (aktrisēm) filmā atvēlēta gaužām niecīga loma - šis satura segments un potenciāli kolorītais tēls darbā neeksistē. Neziņu raisa arī uzraksti "jauni, blondi, dekadenti slepkavas, noziedznieki" - tiražētais blondā ārieša tēls arī nav uzskatāmi realizēts, turklāt lielākā daļa aktieru nemaz nav tik jauni. Par jocīgo vārdiņu "dekadenti" vispār kauns...
Amizanti iecerētā ideja - kādā vasaras dienā Ēdoles pilī sarīkot triju Baltijas valstu kino un skatuves darboņu tikšanos, lai kopīgi atcerētos "laikus, kad krievu filmās mēs bijām fašisti" -, manuprāt, izvēršas neveikli - pie pils sienām plīvo sarkani karogi ar nacistu simboliku, tiek pasniegtas piemiņas balvas - masīvi Nībelungu gredzeni (kāds Vāgneram sakars ar fašismu padomju kino?) visdažādākajās nominācijās (izteiksmīgākais friča skatiens utt.), kaut arī ceremonijas vadītājs ar rūgtu ironiju piebilst, ka pie visa "goda - iemiesot ļaunumu" tomēr galveno - "Hitleru - šo nacistu Hamletu" tā arī nevienam baltietim nav nācies nospēlēt. Vecie Baltijas aktieri uz šo ceremoniju raugās visnotaļ ja ne ar samulsumu, tad skeptiski.
Protams, šādu formālu "konfūzu" var glābt labs aizkadra vai kadra komentārs. Friču un blondīņu ieguvums neapšaubāmi ir tas, ka filmētājiem izdevies atrast kinovēsturnieku no Krievijas (Aleksandrs Spagins), kurš savā veidā kalpo visai kutelīgai funkcijai: ir labi, ka "Baltijas aktieru - fašistu" darbošanos sovetu filmās izvērtē sakarīgs "tautas - uzvarētājas" kino speciālists. Un dara to ar ironiju, "atmaskodams" ne vienu vien mītu par baltiešu aktieru lomu šajās ideoloģiskajās spēlītēs, kur mēs, latvieši, lietuvji, igauņi, tikām pozicionēti kā "svešie", ideoloģiski smalki apstrādājot masu skatītāja zemapziņu.
Dīvains pavērsiens
Taču tad filma neizbēgami un man nesaprotamu iemeslu dēļ koncentrējas uz aktiera Ulda Lieldidža likteni - gan viņa ekrāna friču apjomīgajā CV, gan aktiera liktenī postsociālisma laikos. Kaut arī filmā pa kriksītim tiek intervēti daudzi pazīstami mākslinieki, formāli Lieldidža kungam ierādīta proporcionāli milzīga vieta, kas rada aplamu iespaidu, kā kad viņš būtu galvenais baltiešu nacists padomju kino. Pavisam dīvaina ir aktiera piedalīšanās Anapas kinofestivālā, kur skaidri redzams, ka šis cilvēks, mākslinieks tiešām ir "aizejošā natūra" un nevienam patiesībā gar viņu daļas tā īsti nav. Taču tad seko apdullinoši ekstravagants filmas fināls - stāsts par kādu mūslaiku krievu aktieri, kurš nesen "uzdrošinājies" nospēlēt nelieti - nacistu līdzskrējēju. Ekrānā uz Ņevas fona redzams nodzēries tips, kuru reālā tauta tik tiešām publiski nolādējusi, draudot aktierim, ka "dzīves turpmāk viņam nebūs". Konkrēts cilvēks, dzīvs aktieris. Ko tad tas nozīmē? Ka arī baltiešiem vajadzētu simboliski krustā sist savus aktierus - fričus?
Friči un blondīnes ir tāda ideoloģiski jokaina, nenopietna soļanka, kur samaisīts šis tas no visa par doto tēmu, taču kopiespaids ir haotisks - kā par garām palaistu iespēju nopietni parunāt par "aktieru - zīmju" lomu ideoloģisko klišeju veidošanas vēsturē. Pasaules kinematogrāfā kā ietekmīgākajā mītrades industrijā šī būtiskā tēma nav novitāte.