Fronte tēva pagalmā?

Baigi interesantais raksts, noteikti jābrauc skatīties!

Nekādi nevaru piekrist, ka šī izrāde kopumā būtu plakātiska. Vienīgais šim raksturojumam atbilstošais tēls ir Zelmiņa, par kuru tiešām nav ko pārdomāt, jo neizskatās, ka viņā izrādes laikā notiktu kāda iekšējā darbība - forsēts teicamnieces tips un viss. K. Salmiņa Edvards izrādē nebūt nav ierocis sievas rokās, lēmumus pēc šaubu brīža viņš pieņem pats, bez paskaidrojumiem, bet ar labākajiem nolūkiem. Jā, tieši tas man šķiet raksturo šīs izrādes tēlus, ka viņi katrs domā un dara to labāko vai nu sev, savai mīlestībai, savai ģimenei, saimniecībai, bet nelaime, ka kāds šos labos nolūkus ne par ko negrib vai nevar saprast. Tas rada līdzpārdzīvojumu un asociācijas ar katra paša reālo dzīvi. Ļoti uzrunājošs iestudējums. K. Salmiņš un A. Māsēns par darbu šajā iestudējumā noteikti pelnījuši Spēlmaņu nomināciju.

"Indrānu" izrādē, kuru es skatījos Valmieras teātrī, mani aizkustināja tieši tie pustoņi, tie šaubu mirkļi, kurus ieraudzīju ik katrā "driģenes ēdušo" tēlā, pat Ievā (E. Vāne). Jā, tie varbūt nebija sevišķi izakcentēti, palēninot darbību, bet tieši tas ir labākais, jo mūsdienu cilvēks, ja vien ir atvērtu sirdi, ļoti ātri saprot. Skatuves un aktieru iekšējās darbības dinamika, man šķiet, ir šī uzveduma liels pluss. Piekrītu NN, ka bez kostīmu un rekvizītu mūsdienīgošana par katru cenu varēja iztikt. Katrā ziņā M. Ķimelei un izrādes ansamblim liels paldies par sen zināmā stāsta aktualizēšanu.