Karrs rada tik "apaļu" Vāgnera tēlu, ka tas neizskatās nedz pēc cilvēknīdēja dēmona, nedz olimpiska Dieva, nedz ārpuslaikos rotējoša ģeniāla nesaprastā Mākslinieka ar lielo M
Teorijas par Vāgneru nāk un iet, dažas no tām ir pamācošas, daudzas — absurdas. Viņa darbu "izskaidrošana" ir vesela industrija, kas piedāvā darbu skribentiem, kuri pretējā gadījumā dzīvotu badā.
Taču tas, kam tiešām ir nozīme, ir mūzika. Sers Tomass Bīčams, asa prāta un divdomīgu komplimentu meistars, reiz izteicās, ka briti neko nezina par mūziku, taču mīl "troksni, ko tā rada". Ne visiem patīk "troksnis", ko rada Vāgners, tomēr parasti tās vienkārša klausīšanās ir daudz vērtīgāka, nekā dažādu — arī Vāgnera paša — teoriju (..) uzņemšana sevī. (46.lpp) Tātad jēgas tālāk rakstīt man nav. A gribas!
Iemantot uzjautrinošu depresiju
Sekojot šovasar miniatūrā vāgneromānijā ieslīgušajai Latvijas melomānu enerģijai, īsi pirms Zīgfrīda premjeras LNO un mūsu opermīļus sasniegušās labās un racionālās vēsts (ka talantīgais operrežisors Viesturs Kairišs uz 2010.gadu varētu iestudēt VISU Nībelungu gredzena ciklu, labojot arī svešas kļūdas — plānprātīgo Reinas zelta izrādi!), apgāds Dienas grāmata laida klajā vienu no Rietumos vispopulārākajiem romāniem par slaveno Vāgneru dzimtu (publicēts 2007). Biogrāfisku bestselleru, kurš, jāatzīst, vienkārši tracina — ui, cik labs! (Es te atturēšos jūsmot, ka tas "lasās" kā detektīva un buduāra lubenes mistrojums, ne brīdi nezaudējot vērtējoši kritisku "zinātniskumu" — stāstveides maniere, kuru ļoti grūti bez histēriskas raustīšanās starp ironiju un pētniecisku seriozitāti ieturēt šādos lielformāta darbos). Taču, kad būsit pievārējuši piecsimt lappušu apjomīgo "kieģeli", kas vieglprātīgi, teju ar koķetu valšķību apraksta Vāgneru klana biogrāfiju un daiļrades epu, vienlaikus droši un erudīti plostojot krāčainajā ar šo "vēsturiski Vācijas ievērojamāko dzimtu" saistīto faktu straumē, jūs varētu iemantot krietni uzjautrinošu depresiju.
Par to, cik eleganti (un tulkojumā šis stila vieglums nav zudis!) autors izrēķinās gan ar bezgalīgo faktu masīvu, gan ar mītiem un aizspriedumiem par mūžam kašķīgās Vāgneru ģimenītes krietni vien demonizēto lomu un vietu vācvalodīgajā kultūras un politikas telpā, pa ceļam izgaismojot, itin bieži paradoksālā vai komiskā gaismā, dižā komponista daiļradi un "cilvēcisko būti" — pirmām kārtām jau viņa ekscentriskos filosofiskos, politiskos un morālos, un pat arī dzimumdzīves higiēnas uzskatus.
Autors acīmredzami ir šī ģēnija bērnišķīgi grandiozā dzīvesstila savaldzināts, taču ne mirkli nezaudē veselo saprātu un spēj Vāgnera&Co "aušības" argumentēt — vai tās attiektos uzklātienes/epistulārajiem idejiskiem disputiem ar Nīčes, Šopenhauera un citu ievērojamo laikabiedru "rietumu civilizācijas norieta" un cilvēces nenovēršamās degradācijas sludinājumiem, vai izlaidīgo morāli "ģimenes jautājumos" (te nu visi Vāgneri ņēmušies ar neklasificējama daudzuma mīļākajām un mīļākajiem uz nebēdu), vai mūžīgo eksistenci uz kredīta (Vāgners tik tiešām kā tāda Ilgu tramvaja Blānša gana maitiski pukst, ka "viņš vienmēr bijis atkarīgs no citu cilvēku žēlsirdības", vienlaikus nekautrējas parazitēt uz labvēļu rēķina kā riktīgs, turklāt izšķērdīgs trans), vai pilnīgo politisko putru Vāgnera galvā (un šķiet, ka apbrīnojama neizvēlība sakaros ar politisko eliti šai ģimenē vispār ir "iedzimta".
Aizraujošas ir lappuses, cik "nevainīgi" Vāgneri koķetējuši ar Bavārijas "trako" Ludviķi, Hitleru, nacionālsociķu līderiem un citiem "pasaules varenajiem", vienlaikus izsizdami iespējami lielāko labumu personīgi sev vai t. s. "jaunās mākslas dzimšanas procesa" nodrošināšanai).
Dievu saskūpstīts trollis
Karra radītais Vāgners un viņa atvases nepārprotami ir renesansiska vēriena ļaudis itin visā, pat neslēptās cilvēciskās nelietībās, taču paradoksālā kārtā aprakstniekam izdodas ne sekundi nelikt šaubīties, ka visi Vāgneru dzīves darbi (protams, mūzika pirmām kārtām) ir... dievišķas dzirksts svētīti.
Šajā nozīmē grāmata var likties amorāla, — ar to saprotot viena diža cilvēka vitālo "iespaidu" uz apkārtējo pasauli (konkrēti — uz Vāgneru klana lasītāju) kā apliecinājumu, ka dzīvs ir tikai tas, kas titāniski strādā, domā, kļūdās, šaubās, ir apkārtējiem neciešams vai grūti paciešams, ar visu savu mākslu/dzīvi cenšoties izprast tik ambiciozo — pasaules un savas personas esības jēgu. Kas Vāgnera gadījumā ir viens un tas pats — Pasaule (Universs) un Vāgners.
Protama lieta, grāmatā iegūsit arī pilnīgu Vāgneru dzimtas biogrāfisko/radošo gājumu divu gadsimtu garumā — nu, kā tīro informāciju, kā faktu apjomu, kuri nekad neizrādās, atvainojos par šo vārdu, viennozīmīgi. Karrs rada tik "apaļu" Vāgnera tēlu, ka tas pilnīgi droši neizskatās nedz pēc cilvēknīdēja dēmona, nedz olimpiska Dieva, nedz ārpuslaikos rotējoša ģeniāla nesaprastā Mākslinieka ar lielo M, nedz "vienkārši ambicioza vācu šmurguļa".
Vāgners šajā romānā ir dižais trakais. Tas ir — daudzu dievu dikti saskūpstīts trollis. Un viss Nībelungu gredzena skaņu burtu kosms, nevis pašizmocītais Mein Leben vai vāgnerapsēstās Kozimas fon Bilovas-Listas maniakāli pedantiskā dienasgrāmata (24 sējumi, kuros Vāgnera dzīve fiksēta līdz rīta kakas konsistences precizitātei) ir viņa īstākā autobiogrāfija.