Vēstulē efeziešiem apustulis Pāvils mūs mudina Lieldienām tuvoties no kāda negaidīta aspekta: "Guļošais, mosties! Celies augšā no mirušajiem, un tev atmirdzēs Kristus!"
Patiešām, no tā, kādā sevis un visas esības apzināšanās stadijā mēs atrodamies, ir atkarīga mūsu spēja uztvert Kristus augšāmcelšanās notikumu. Pretējā gadījumā paliekam kā skatītāji ārpusē pie tradīcijām un vārdiem, kas diemžēl daudziem sen vairs neko konkrētu nepasaka.
Liela daļa no Bībelē aprakstītajiem notikumiem ir saprotama, tikai nokāpjot dziļāk par ikdienas diskursīvo domāšanu. Lai uztvertu augšāmcelšanās gaismu, arī mums pašiem kaut nedaudz jābūt pamodinātiem, apgaismotiem cilvēkiem. Jo Lieldienas ir aicinājums doties ceļojumā līdzi pirmajiem mācekļiem pie tukšā Kristus kapa, lai tur, kur neko nevar redzēt - tukšumā -, kaut ko tomēr ieraudzītu.
Guļošais, mosties! Vai tad es neesmu nomodā? Tomēr gadiem ilgi kāda nozīmīga daļa manī var palikt neatmodināta, aizmigusi.
Jāņa evaņģēlijā lasām, kā, neziņas un jautājumu mocīts, pie Jēzus atnāk kāds gudrs pusmūža cilvēks Nikodēms. Jēzus viņu uzmanīgi uzklausa un tad pēkšņi saka negaidītus vārdus: "Zini... tev jāpiedzimst no augšienes, vēlreiz..." Tāds ir viņa ieteikums! Jēzus skatījumā mēs - cilvēki, lielākā daļa cilvēku vēl neesam piedzimuši! Kā? Tik daudz gadu es jau dzīvoju, staigāju, domāju, darbojos... Un tomēr - tava dzīve, īstā dzīve vēl nav sākusies.
Varbūt tieši šajā sakarībā ievērojamais šveiciešu domātājs Karls Gustavs Jungs ir runājis par četrām dzimšanām, kam jānotiek katra cilvēka dzīvē, lai viņš beidzot piedzimtu pa īstam kā pabeigts cilvēks.
Pirmoreiz cilvēks piedzimst, atstājot mātes ķermeni. Otro reizi pusaudža gados, dzimstot no citiem neatkarīgai personībai. Savukārt trešā piedzimšana notiek, kad dzīves vidū, sastopoties ar satricinājumiem un pretrunām, cilvēks atskārst, ka viņš ir garīga būtne.
Visbeidzot pēdējā, ceturtā dzimšana norisinās nāves brīdī, cilvēkam atstājot šo pasauli un piedzimstot neapverami lielā pasaulē viņpus nāves. Pasaulē, no kuras viņš nācis.
Diemžēl lielākajai cilvēku daļai ir grūtības ar otro un sevišķi - trešo dzimšanu, līdz ar to viņi tā arī nekad līdz galam nepiedzimst, nepamostas, savā ziņā visu mūžu paliek aizmiguši. Viņu dzīve tā arī nekad nekļūst viengabalaina un pabeigta. Viņi baidās no nāves, kas kā obligāts priekšnoteikums ievada katru dzimšanu.
Trešā piedzimšana, Jēzus vārdiem - "piedzimšana no augšienes", ir pati svarīgākā cilvēka tapšanas procesā.
Katram cilvēkam ir jāiet cauri savai Lielajai Piektdienai un Lieldienām, cauri nāvei un piedzimšanai, jo katrā no mums dzīvo divi es. Pirmais ir es, ko mēs parasti rādām pasaulei. Es, ko jaunībā un arī vēlāk uzskatām par īsto sevi, identificējoties ar to, kas strādājot, mācoties, piepūloties esam kļuvuši - vai tas būtu pārdevējs, ārsts, skolotājs. Taču daudz dziļāk manī mājo otrs es, mana patiesā esība. Tik tikko pamanāma ikdienas dzīvē, un tikai tas, kurš mani mīl un saprot mani dziļāk, spēj kaut nedaudz no tās ko nojaust. Tik bieži es vēl nebūt neesmu es pats. Taču, kad dzīve sasniedz savu viduspunktu, šis dziļumā esošais es pamostas, sāk par sevi atgādināt un sāk sevi aizstāvēt. Tieši tad sākas konflikts.
Vai šis otrais es ir draugs vai ienaidnieks? Sākumā to ir grūti saprast. Pirmais es ir kuģa kapteinis, un tas nevēlas atdot kontroli nevienam citam. Lai otrais es manī sāktu valdīt, ir tikai viens risinājums - pirmajam es jāmirst. Manam vecajam es, Jaunās Derības vārdiem - manam "vecajam cilvēkam", jāmirst, lai manī varētu piedzimt "jaunais cilvēks", mans jaunais, patiesais es. Taču šo piedzimšanu vienmēr pavada sāpīgi un satricinoši notikumi, dziļas dvēseles krīzes. Šī norise ir īpaši grūta tāpēc, ka es baidos no nepareizas izvēles un zinu, ka jaunā es akceptēšana nozīmē sākt pilnīgi jaunu, nepazīstamu dzīves ceļu. Šāds pavērsiens līdzīgi daudziem Bībeles cilvēkiem var nozīmēt visa līdzšinējā zaudēšanu.
Nebrīnīsimies, ka liela daļa cilvēku no šāda dzīves pagrieziena izbīstas, tā arī nekad neatļaujot savai patiesajai esībai pamosties, piedzimt. Tā arī nekad nekļūstot pašam par sevi. Taču tie, kas tomēr uzdrīkstas šajā nāves un augšāmcelšanās ceļā iet, piedzīvo neizsakāmu prieku par īstā es dzimšanu.
Ko mēs no savas puses te lietas labā varētu darīt?
Vispirms atrast laiku pārdomām vienatnē. Dažkārt, protams, šī iespēja piesakās pati kā slimības gulta, mīloša cilvēka zaudējums, neatrisināma dzīves problēma vai varbūt pat cietuma kamera. Tas ir laiks vienatnē ar sevi. Tā ir situācija, kad nav iespējams izvairīties no sevis, no sastapšanās ar savu otro, dziļāko es.
Lieldienās Jēzus mums parāda, ko nozīmē mirt un augšāmcelties, ko nozīmē cilvēkam dzīves vidū piedzimt vēlreiz. Viņš to demonstrē nevis apbrīnai, bet gan liecībai. Liecībai, ka tas var un grib notikt katra cilvēka dzīvē. Uzdrīksties, pamēģini! Tas ir iespējams katram! Guļošais, mosties! Tu, tik gudrais, bet ikdienas nogurdinātais un rūpju nomāktais cilvēk, tev jāpiedzimst vēlreiz!
Vai kaut viens mazs solītis šajā virzienā nebūtu skaistākā dāvana sev Lieldienās?