Hamleta ačgārnā grāmatvedība

N.) vienīgais uz teoretizēšanu kārais intelektuālis bija Andžejs Munks. Reiz mūsu filmu skašu telpā viņš nolasīja lekciju par krāsu kino kā vienīgo iespējamo kino attīstības perspektīvu. Skolai bija tikai melnbaltās filmu kopijas, arī mēs strādājām ar m/b lenti, jo valstī vispār nebija krāsu filmu laboratorija. Pārliecinājis auditoriju par savas nākotnes vīzijas pareizību, Andžejs pārgāja mazajā zālītē no labās puses uz kreiso un pilnībā teorētiski apgāza pats savas tikko pierādītās tēzes, tikpat izcili teorētiski pamatojot melnbalto kinematogrāfu kā vienīgo auglīgo kino attīstības iespēju. Gadus vēlāk uzzināju, ka līdzīgu lekciju metodi bija izkopis profesors Zbigņevs Bžezinskis (citstarp, vairāku ASV valdību politiskais konsultants ārpolitikā — N.N.), kurš studentiem amerikāņu augstskolās vispirms "pierādīja", cik lielisks ir marksisms, bet mirkli vēlāk ar prieku visus savus teorētiskos pieņēmumus iznīcināja". Kad latviešu kritikā dzirdu skanam parazītvārdu "neapšaubāmi" (...labākā/sliktākā izrāde, loma, režija), atceros Vajdas pieredzi. Apšaubāms vai vismaz šaubu vērts ir itin viss, pat Zemes griešanās ap Sauli (vai Mēnesi?), jo — ja kāda parādība nav "šaubīga", tad tā, visticamāk, ir mirusi. Vismaz mākslā. Viss ir "autora acs" Un, lūk, — Piektais Hamlets, literātes/akcionistes Kristas Burānes un (teātra) režisora Mārtiņa Eihes debija dokumentālajā kino — filma par leģendāru latviešu režijas veterānu, gandrīz klasiķi Oļģertu Kroderu. Gribētos jau līdzīgi filmas titulvaronim Hamletam nopūsties/iesaukties/konstatēt: "Kāds meistardarbs ir cilvēks!", attiecinot to, protams, uz filmu, taču šaubu ēna mani attur no pārliekas eksaltācijas. Tādēļ viltīgi izmantošu Bžezinska metodi. Tā būs arī prātīgāk kaut vai viena iemesla dēļ — portretfilma "par Kroderu" reprezentē to filmu tipu, kas nu jau gadus desmit pasaules kino teorijā ļauj konstatēt — tāda jēdziena un diskusiju objekta kā "dokumentālais kino" nav vispār, jo ikviena procesa fiksācija uz ekrāna ir "autora acs" (resp., subjektīva) manipulācija ar recipienta (skatītāja) redzi. Pat bankas videonovērošanas kamera nespēj dokumentāli fiksēt realitāti kaut vai tā iemesla dēļ, ka tehniski sliktā kvalitātē parāda vien daļu no telpā (realitātē) notiekošā, turklāt no konkrēta (subjektīva) skatu punkta. Šai gadījumā filmas režisors ir tehniķis, kas spiegošanas kameru novietojis. Par montāžu kā tīrāko manipulāciju nemaz nesākšu, — piemēram, Piektajā Hamletā ir burvīgas montāžas epizodes, kurās (citstarp, ar debitantam kino pārsteidzoši trenētu kinematogrāfisko izjūtu) savstarpēji nesaistīti filmas varoņi tiek savietoti jaunradītajā ekrāna virtuālajā telpā, kā kad viņi viens ar otru sarunātos (ASV esošais Ivars Stonins ar skepsi reaģē uz Krodera teikto, Jānis Makovskis, būdams kaut kur pie Talsiem, skatās Hamleta mēģinājumu Valmierā u.c.). Sajūta, ka par maģisku klišejiski saukātā teātra pasaule drīzāk patiesi ir vienots un vismaz tajā iesaistītajām darbojošamies personām interesants enerģētiskais lauks, kurā dialogi/sarunas par būtisko un citiem niekiem nekad nebeidzas, varbūt arī ir šīs filmas — skices rosinošākā daļa. Dzeja. Bet kāda? Kritiķe Radzobe Jr. dēvē filmu par dzeju (Diena, 14.I), gan neprecizējot, kādu — vai brīvo pantu, aiz kura katrs saprot, ko grib, lai tikai būtu smuki, vai to dzeju, ko piekopa Josifs Brodskis, apgalvodams, ka "poēzija jau no antīkajiem laikiem paģērē ārkārtīgu, necilvēcīgu disciplīnu — ritmi, pantmēri, neviena lieka vārda vai neprecīza tēla, kas dzeju pārvērš literārā haosā". Katrā ziņā Piektais Hamlets nevienam klasiskam poētiskajam verlibram vai trohaju — jambu utt. ritmizācijai neatbilst. Drīzāk — tāda patīkama autoru improvizācija par viņiem acīmredzami simpātisku cilvēku (Kroderu), kurai diemžēl draud apsūdzības neobligātumā. Tieši šī poētiskā haotiskuma ziņā, ko es tiešām mīļuprāt sauktu par strukturētu impresionismu, Piektajā Hamletā ir, kā saka, daudz problēmu. Vissarežģītāk ir ar dokumentālistiku. No cinema verite (patiesības kino) aizņēmušies amizanto tēzi, ka "filma sākas un beidzas jebkur", Eihe ar Burāni potenciālo skatītāju iesviež Valmieras teātra 2007.gadā, izrādes Hamlets mēģinājumu laikā, turklāt izvēloties uz ekrāna iemūžināt nevis kādu lugai/izrādei zīmīgu ainu, bet ikdienišķo mēģinājumu rutīnu, kas vērotājam no malas, jāatzīst, var radīt visai ačgārnu iespaidu par teātri — nu, sēž un muld par kaut kādām blēņām (te nav pat Vakara intervijas žurnālistiski neitrālo centienu kādu formulētu ideju, atklāsmi no ekrāna cilvēkiem izvilināt, kamera filmē, kā saka, dzīves procesu). Protams, neviens nepaģērē, lai portretfilma ar kinematogrāfiskiem izteiksmes līdzekļiem sniegtu maksimāli daudz informācijas minimāli ierobežotā laikā, tāpat kā skaidrs, ka Piektā Hamleta veidotāju mērķis nav bijusi pētnieciskā žurnālistika. Taču t.s neitrālais vērojums būtiski ierobežo cilvēku loku, kuriem šāda filma par izcilu un ekstravagantu Latvijas kultūras darbinieku, kā saka, kaut ko vērtīgu dos. Krodera dramatiskās biogrāfijas aprises no filmas nevar nojaust, viņa vietu un svaru Latvijas kultūrā arī ne. Autonomie teksti, kas skan filmā, nav ar sevišķi dižu intelektuālo pievienoto vērtību.Kroders nav "noķerams" Cilvēki ir uzrunāti, taču tas, ko/kā viņi pasaka, atstāj diezgan bēdīgu iespaidu — tādas pļāpas vien. Visvairāk runā Ivo Martinsons un Ivars Stonins — pirmais kā "jauns gurķis" godīgi drebelējas par atbildīgo lomu, otrs ar grūti noslēpjamu aizvainojuma sajūtu izvirza kaut kādas nesaprotamas pretenzijas teātrim, tostarp Kroderam, kopumā diemžēl raksturojot sevi kā visai arogantu cilvēku. Nezinot kontekstu, skatītājs nesapratīs, ka Stonins dzīvo un ticis intervēts ASV un ir teātrim atmetis roku, bet Liepājas Hamlets, reiz izcilais aktieris Jānis Makovskis, tagad piekalts invalīda krēslam, nespēju būt teātrī tomēr joprojām smagi pārdzīvo (vismaz tā viņš atzinās kādā citā, TV intervijā). Rihardam Rudākam, vienam no Valmieras teātra vadošajiem aktieriem — balstiem un pilnīgi noteikti — Latvijas mērogā leģendāram Hamletam — laikmeta zīmei, tagad filmā atstāta tāda margināla Krodera dievinātāja lomiņa. Ir sajūta, ka filmas veidotāji apzināti jauc galvu skatītājiem, lai pierādītu tēzi no Hamleta kapraču ainas, ka cilvēks vien tāda tārpiņu ēsma ir. Otra tēze, kas Piektajā Hamletā realizējas teicami — Kroders joprojām nav noķerams "aiz astes" un nemūžam nevienam rokā nedosies, ja nu vienīgi kādu reizi nerātni izmuldēsies kādam sieviešu žurnālītim (sk. interviju Ievas stāstos). Man gan būtu daudz lielāks pārdzīvojums, ja Kristai ar Mārtiņu tomēr būtu izdevies to rakari Kroderu piespiest pie sienas. Filmas struktūru veido intriga ar pieciem Hamletiem. Četri dažādu teātru aktieri (Rihards Rudāks, Jānis Makovskis, Ivars Stonins, Ivo Martinsons) ir apzīmēti ar vārdu, uzvārdu un izrādes gadskaitli. Kādēļ šajā sarakstā nav Jura Bartkeviča, Mārtiņa Vērdiņa vai Edmunda Freiberga, kuri arī spēlēja titullomu Krodera izrādēs Liepājā, Rīgā, Valmierā un joprojām sveiki veseli, saprast nav dots. Nejaušība? Sagadīšanās? Koncepts? Kāpēc, kam, par ko? Tātad. Piektais Hamlets. Varētu likties (noprast no titriem), ka filmas "piektais Hamlets" ir ne tikai norāde uz nto reizi, kad Kroders vēršas pie Šekspīra lugas, bet pats režisors ir tas piektais "Dānijas princis", kura noskaņojums gan ir visai mierīgs, jautrs, brīžam garlaikots, — kā jau gliemezim, kas dzīvo pats savā čaulā un kuru citi, ārpusnieki, uzskata par teātri (biežākais raksturojums, ko par režisoru dzird — nu, teātris jau viņam ir viss). Pavisam nav tā, ka filma fiksētu "pasauli, kas izgāzusies no eņģēm", ar traģisku reflektējošu varoni apokalipses vidū. Tomēr, spītējot visai tai pretenziju gūzmai par to, kā filmā nav, jākonstatē, ka tieši aizkaitinājums (par to, kā nav, kā vajadzēja...) šoreiz izrādās laba motivācija, lai Piekto Hamletu skatītos vēlreiz. Un tad tu sāc pēkšņi meditēt: johaidī, bet Kroders taču filmā — uz mata kā Hamlets — ir ļoti, ļoti viens (vai vientuļš — tas ir jautājums?). Savā vienumā iespundēti un/vai iespundējušies ir arī Jāņa Makovska un Ivara Stonina filmā attēlotie cilvēki. Pat Rudāka sajūsmas mirdzumam acī ir mazas sāpju asariņas atblāzma. Un Ivo Martinsons, bravūrīgi ģiezdams, ka bez teātra varētu mierīgi dzīvot, necik ilgi vēlāk vicina Hamleta zobentiņu pie spoguļa un top skaidrs — nevarēs, nevarēs. Tas teātra ieslodzījums ir uz mūžu. Tādēļ jau Ivara Stonina "varonis" visā filmā izskatās vistraģiskākais — kā jau cilvēks, kurš savu Hamletu pazaudējis kaut kur "brīvajās amerikās". Re, kā, tomēr sanāk dzeja…