Ielūkojoties Japānas dvēselē
Jau ievadā jāmin vairāki šīs grāmatas lielie plusi — pirmkārt, tā ir tulkota no japāņu valodas, nevis (kā daudziem, diemžēl, ierasts) no kādas starpvalodas, piemēram, angļu. Otrkārt, uzslavas vērts ir lielais darbs pie dažādu jēdzienu paskaidrojumiem (arī šo teicamo padomjlaika ieražu daudzi izdevēji ir atmetuši). Treškārt, grāmatas sastādītājas un arī daļas stāstu tulkotājas Ilzes Paegles pēcvārdā lasītājs vēl tuvāk var iepazīt japāņu literatūru un vienu no tās korifejiem — Rjūnoski Akutagavu (1892—1927).
Japāņu latviskojumi
Ko tad esam lasījuši līdz šim? Kobo Abes Sieviete smiltīs. Svešā seja, Jasunari Kavabatas Sniega valstībā. Tūkstoš dzērvju, Jukio Mišimas Zelta templis, dažādu autoru detektīvstāstus krājumā Japāņu detektīvs, Dzjunicīro Taņidzjaki Naomi un, protams, neskaitāmās Haruki Murakami grāmatas. Līdz ar to nevar sacīt, ka japāņu literatūra latviski nebūtu pārstāvēta. Tai ir gan savs noturīgs fanu pulciņš, gan pat tulkotāji, kas spēj kvalitatīvi tulkot no japāņu valodas.
Tiesa, nav tulkojumu izvēles sistēmas, izdots tiek kas nu pagadās pa rokai, un tieši tāpēc Akutagavas stāstu krājums ir īsti laikā. Tas organiski aizpilda tukšo vietiņu, kas izveidojusies pirms populārāko mūsdienu japāņu autoru darbu virtenes. Jo Akutagavu var dēvēt par japāņu literatūras klasiķi, un viņa darbi tapuši divdesmitā gadsimta sākumā. Vēl no tālo zemju tā laika rakstniekiem latviešu valodā iznākuši diezgan vienkāršie, bet sirsnīgie un brīžiem Rūdolfa Blaumaņa noveles atgādinošie Rabindranata Tagores darbi, taču japāņu tā laika literatūra mums līdz šim bijusi pasveša. Un, atverot Akutagavas krājumu, izrādās — arī pārsteidzoša. Nekāda zemnieciska smagnējuma, ne miņas no vienkāršības. Un, jāatzīst, visai nosacīts austrumnieciskums, nacionālais kolorīts.
Piedzima pieaudzis
Akutagavas stāsti ir ne tikai japāņu, bet arī visas pasaules literatūras šedevrs, kas nevis iedziļinās virspusējās pārdomās par kaut kādām īslaicīgām un pārejošām lietām, bet mēģina sevī pašā un savos varoņos atrast īstenību, patiesumu, jūtas. Protams, neiztiek jau bez japāniskā, īpaši agrīnajos stāstos, ko varētu dēvēt par senākas japāņu literatūras reminiscencēm, tomēr Akutagavas kā rakstnieka rokraksts ir pārsteidzoši eiropeisks klasiskā nozīmē. Cilvēks, viņa esības un patības noslēpumi ir visu lietu mērs. Pat stāstā RasjĶmona vārti.
Palasot Akutagavas laikabiedrus mūsu zemē, kļūst jocīgi. Pilnīgi cita mentalitāte, teiksiet? Nē, ne tikai mentalitāte. Attiecības ar... garīgo briedumu? Ē, nu, kaut kā tā. Mēs (mūsu rakstnieki) tolaik bijām bērnišķīgāki, man liekas.
Vai Akutagava vispār ir bijis bērns? Tās ir pieauguša un garīgi nobrieduša cilvēka šaubas un domas. Man tas likās pārsteidzoši. Iespējams, tam ir sakars ar paša rakstnieka bērnību — māte, kas sajūk prātā, bērnu dienas mātesbrāļa ģimenē, pastāvīgas bažas par paša garīgo līdzsvaru.
Tomēr tas nav galvenais iemesls, kāpēc Akutagavas stāsti fascinē. Pa kārtai kārtiņai nolobot ikdienas uzslāņojumus, Rjūnoske Akutagava atklāj savu varoņu dvēseles. Tik dažādas. Tik vientuļas. Tik mulsas. Nežēlīgi puišeļi un viņu bēdīgais skolotājs, uzticamais draugs un mīlētājs, kurš spēj ziedot sevi draudzības vārdā, laupītājs augstsirdis un viņa apkaunotājs, jauniņā sieva, kas ziedojusies māšeles laimei, gleznotājs, kas upurē meitu. Vai viņiem ir augstāks mērķis, kura labā tas viss tiek darīts? Un kāds tas ir?
Mieru nevar uzdāvināt
Nemiers bieži vien ir tas, kas pamudina R.Akutagavas varoņus uz galējībām, pierunā viņus veikt dīvaini pamatotas darbības. Un nemiers pašā rakstniekā pamudina viņu sacerēt šos stāstus par nemiera dzītiem ļaudīm, kas vienlaikus sapīti tradīciju pinekļos. Vēl interesanta nianse dažos stāstos ir pievēršanās sakritībām un anekdotiskiem notikumiem, kas attāli atgādina O.Henri stilu, tomēr ir tipiski japāniska, piemēram, stāstā O-Gina, kur jaunpievērstie kristieši iztur elles mocības tepat Zemes virsū, ir gatavi ticības vārdā tikt sadedzināti uz sārta, bet tad pēkšņi atkrīt no kristietības pavisam neticama iemesla dēļ.
Vai, piemēram, stāsts Nankinas Kristus, kur kristietību pieņēmusi prostitūta top brīnumainā kārtā dziedināta no sifilisa. Vispār kristietības apcerēšanai Akutagava veltījis gana daudz laika, un viņa skatījums ir mums neparasts, tomēr bezgala interesants. Taču visvairāk viņš iedziļinās cilvēku savstarpējo attiecību vērošanā, un pat pavisam vienkāršas attiecību skices, piemēram, O-Tomi šķīstība atklāj daudz vairāk par pateikto.
Taču visīstākais un patiesākais rakstnieks ir autobiogrāfisko stāstu sērijā. Bailes no mātes likteņa, dzīves patiesību meklējumi, sastapšanās un šķiršanās, vieglos teikumos izsacītas smagas domas ir kļuvušas par fascinējošu lasāmvielu arī mums, kas esam tāli gan laikā, gan telpā. Un, grāmatu aizverot, ir skaidrs, ka tā iekārtosies grāmatplauktā uz palikšanu — lai vēl un vēl to pārlasītu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.