Ieraudzīt cauri miglai

Kas mēs esam, no kurienes nākam un par ko kļūsim? Dūmakainā miglā tīti rīti, dūmaka iedvesmojusi Janīnu Kursīti sacīt: "Miglainums ir gandrīz neizbēgams posms pasaules vai tās daļu radīšanā. Pat valodas vārot, kā stāstīts kādā teikā, migla, dūmi ir nepieciešamais sākotnējais sabiezinājums, no kura vēlāk top kaut kas noteikts, šajā gadījumā valodas." Un tālāk no šīs dūmakas un miglas radusies arī lieliska grāmata, kuru palasīt, izzinot savu zemi. Un, iespējams, uzzināt kaut ko vairāk arī par saviem senčiem. Miglā no valodas laukā nāk stāsti. Kā tie pazudušie kumeliņi. Dieva un stāstītāja rociņā nu viņu liktenis. Un mazliet arī mūsu. Vai lasīsim? Vai sajutīsim kā savus?Vārds sargā, vārds iznīcina Teiksmas par nogrimušiem ezeriem un pilīm, nostāsti par ķoniņiem, sēļiem, lībiešiem un prūšiem, par latviešiem Baltkrievijā un Krievijā, par latviešiem Latvijā. Kopš laikiem, kad Latviju kājām apceļoja Dainu tēvs Krišjānis Barons, pasaku vācējs Ansis Lerhis-Puškaitis un citi entuziasti, daudz kas ir mainījies. Pagājuši arī padomju laiki, kad folkloras ekspedīciju birumā obligāti bija jāatrodas arī īpašajām padomju tautasdziesmām, piemēram: "Kas tur dūc, kas tur skan/Aiz kalniņa lejiņā?/Kolhoznieku kombainieri/Graudus vāc klētiņā." Taču ekspedīcijas vēl joprojām notiek.Un arī folklora nav tikai tas vien, kas Dainu krājumā apkopots. Brīnišķīgi stāsti par cilvēkiem un notikumiem, tādi kā stāsts par dīvaini kurzemnieku Maču. Šis esot domājis, ka pret visām kaitēm palīdzot peldēšanās āliņģī. Tā stāstījuši Mača kaimiņi. Un priecīgi piebilduši, savu dzīves gudrību neslēpdami: "Viņš tā arī neizārstējās, mocījās ar dažādām slimībām līdz simt gadiem." Vesela nodaļa veltīta vārdu maģijai. Lai gan par šo tēmu Janīna Kursīte izteikusies arī presē, grāmatai tomēr ilgāks mūžs. Un par vārdu spēku runājot — ir nodaļas, kuras būtu interesanti pārlasīt gan pusaudžu vecumā, gan arī vēlāk, nobriestot un prātā pieņemoties. Kas ir "mātes" vārdi, un kā tie darbojas? Kāpēc tie iegājušies ikdienas leksikā tieši pēdējās pāris trīs paaudzēs? Kā darbojas žestu valoda, un cik liela ir tās nozīme? Un apskāvieni? It visam, ko darām un sakām, ir nozīme. Gan ikdienišķa, gan sakrāla. Un nozīmes nezināšana... nu, laikam sanāk tāpat kā ar to veco sakāmo: "Likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības." Pret ko tad tā atbildība? Nu tak jau pašiem pret sevi. Vai, labāk, pašiem par sevi. Kur pasaules mala Mēs esam tauta, kam raksturīgas krāšņas puķu dobes ap mājām. Mēs esam tauta, kas tuvinieku kapus kopj un cieņā tur. Mēs esam tauta, kas tālās malās izkaisīti, savu valodu un kultūru esam spējuši saglabāt. Mēs esam tauta, kas varbūt ir mazliet piemirsusi, kādi esam, bet kuras spēkos vēl ir to atcerēties. Un Janīnas Kursītes Sfumato nesfumato ir kā tāds sens dzimtas albums, kurā lūkojoties arī mūsu atmiņā ataust seni un jauni stāsti. J.Kursītes ekspedīciju ceļi veduši vis kaut kur. Roņu sala. Pape. Kuršu kāpa. Mazūrija un Vārmija Polijā. Tautieši okeāna otrā pusē. Elku vietas un uguns āderes. Ai, nu viss jau nemaz nav jāizstāsta. Šajā grāmatā ir arī burvīgs stāstiņš par mūsu cienījamo un godāto eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Protams, arī par daudziem citiem — gan zināmiem, gan vienkāršiem cilvēkiem. Un stāstiem cauri vijas kāds maģisks pavediens. Ne tikai tāpēc, ka stāstīts tiek arī par maģiskām lietām, bet tāpēc, ka vārdu maģija nu reiz ir tā, kas Janīnai Kursītei padodas. Ar sirsnību un humoru atstāstītas tikšanās un sarunas, atmiņu pavedieni kopā veido vienotu veselumu. Un autores kautrīgi bilstais, ka šajā grāmatā apkopotas lietas, kas neietilpa zinātniskajos izdevumos, rosina izbaudīt šīs marginālijas, iejusties tajās un kļūt kādu drusciņu gaišākiem. Arī dienas jau atkal kļūst garākas. Izklīst migla, nokrīt rasa, un mēs atkal redzam skaidri. Vai vismaz ieraugām to, ka iespējams arī redzēt skaidri, ne tikai caur miglu.