Neviens šo mākslu, šķiet, nav tik pārliecinoši pārvaldījis kā Jezuītu ordenis, kas uzsvērdams indivīda brīvību un atļaudams izlēcienus, radījis pārsteidzoši plašus tīklus un vienotību. Savos ziedu laikos tas darbojies visos pasaules nostūros un Eiropā vien pārvaldījis vairāk nekā 200 augstākās izglītības iestāžu. Tas izaudzināja, šodienas valodā izsakoties, globalizētus pilsoņus un radīja kopīgus standartus. Ordeņa spēks sakņojās pārliecībā, ka nepieciešams atrasties visās tais vietās, kur vien cilvēka bērns dibinājis savu ligzdu. Tādēļ tas pastāv un zeļ vēl arvien šodien. Jezuītiem arī bijuši lieli nopelni mūsu vēsturisko teritoriju attīstībā, bet ziņas par šo ieguldījumu ir visai sadrumstalotas un izkaisītas visdažādākās publikācijās. Tādēļ kā spēriens no klajas debess ir Kristīnes Ogles pirms pāris nedēļām klajā laistais darbs Societatis Jesu ieguldījums Latvijas arhitektūras un tēlotājas mākslas mantojumā. Darba nozīme četrkārša. Pirmkārt, tas kultūrvēsturisks vārda tā visbagātākajā jēgumā. Autore mūs iepazīstina ar daudz ko vairāk nekā tikai mākslas pasaules parādībām. Viņa mūs izvadā pa visdažādākajām takām, pavērdama izbijušus gadsimtus un sagādādama mums ceļvedi pasaulē, kura ne vienmēr viegli sasniedzama un izprotama. Otrkārt, mums paveras Latvijas vēsturisko teritoriju attīstība nevis kā stingri no Eiropas lielajiem strāvojumiem norobežots stāstījums, bet kā tās neatņemama sastāvdaļa. Kristīnes Ogles attēlotās Latvijas vēsturiskās teritorijas nav nomale. Tā ir kultūras vide, kā daudzas citas — pretrunīga, bet pilna ar radošu spēku. Treškārt, Kristīnes Ogles darbs par jezuītiem mūs piespiež no jauna ievilkt mūsu kultūras telpas robežas. Izaicinošs ir autores spriedums, ka, pētot vizuālo mākslu Latvijas vēsturiskās teritorijās, nevaram tikai sēdēt pie jūras loga zila un raudzīties uz vakariem vai uz austrumiem. Jezuītu ordenis bija iedzinis dziļas saknes arī šodienas Baltkrievijas un Ukrainas zemēs. Dažubrīd šīs bija tikpat kā vienīgās teritorijas, kur šis spēcīgais ordenis atrada patvērumu, kad tā darbību stingri ierobežoja pārējā Eiropā. Dziļi eiropiski strāvojumi sasniedza mūsu teritorijas no gluži neparedzamiem virzieniem. Ceturtkārt, darbs pierāda, ka tā paaudze, kas sāka savu augtākās izglītības ceļu pēc valsts neatkarības atjaunošanas, spēj lidot augstu. Te jāpiemin skolotāji un padomdevēji, kas, šķiet, ar ierobežotiem līdzekļiem veikuši brīnumdarbus. Kristīne Ogle nav apmierinājusies ar atsevišķu parādību aprakstiem. Viņu valdzina lielās pasaules vētrainā ainava. Paverot mums skatu uz to, varam sākt iepazīties ar konkrētām mākslas vērtībām. Šīs vērtības pārtop par stāstiem. Šādus stāstus var sarakstīt tikai cilvēks, kam īpašas attiecības ar valodu. Sirds izkūst reizumis, lasot viņas skaidro valodu un asi noformulēto domu. Varētu domāt, ka viņa apmeklējusi kādu jezuītu skolu, kurā gadsimteņiem noslīpētai domai un rakstītam vārdam pievērsta liela nozīme. Varbūt nozīmīgākais — pateicoties Kristīnes Ogles darbam, izbraukāju Latviju pilnīgi citādi iekrāsotām acenēm. Saredzēju Cēsis jaunā gaismā, pasēdēju vecajā hercogistē un kasīju galvu par Kurzemes naudas iedarbību un lietu sakritību, dižojos Skaistkalnes paēnā, iepazinos ar Indricas, Pušas, Ambeļu un Rogaižu nostūriem. Un atklāju, cik stūrains mans skats uz mūsu vēsturi dažkārt ir bijis. Tādas atklāsmes man sagādā IHStu prieku!
IHSts prieks
Sadziedoties saslēdzamies. To izjutām nesen Jāņos, kad dziesma izvirda no mūsu visradošākajām dzīlēm, izcēlās ar tās neiegrožotību un pārsteidza ar savu atskabargainību. To izjutīsim dziedāšanas svētkos, kad daiļskanība iegūs virsroku un mēs priecāsimies, ka daudzums balsu saplūst vienā kopumā. Saslēgšanās mākslas lielmeistari vēsturiskā skatījumā tomēr neizrādās esam bijuši lieli dziedātāji.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.