Īss ieskats ļoti dziļā akā

Nesen arī portālā calis.lv manīju, ka tieši šo grāmatu cilvēki iesaka cits citam, lai pašu spēkiem mēģinātu atrisināt sasāpējušas ģimenes problēmas. Un nu Bendes meitiņai seko nākamā grāmata — Pie tēva. Ne pie bendes, kā varētu nodomāt. Pie attīstības. Pie sevis izzināšanas vēl dziļāk. Pieminot grāmatas noformējumu, jāatzīmē, ka šī ir viena no reizēm, kad autora paša ķeršanās pie izdošanas ir pilnībā attaisnojusies. Viesturam Rudzītim ir izdevies ne tikai uzrakstīt saistošu grāmatu, bet kopā ar vidējo meitu Martu un daudziem palīgiem arī izdot to savdabīgā, taču visnotaļ parocīgā veidolā. Brūnā bieza kartona aploksnē, kas aizdarīta ar glītu lentīti, paslēpusies ne tikai pati grāmata, bet arī tās krāsainie pielikumi, sniedzot iespēju katru no shēmām un ciltskokiem aplūkot atsevišķi un vajadzības gadījumā turēt pie rokas, grāmatu pašu neaizverot. Lēciens uz galvas senatnē Atveram grāmatu, un Viesturs Rudzītis ved mūs dziļi iekšā grieķu mītos. Revidē un pārskata no psihoterapijas viedokļa. Ak jā, pirms gadiem simts to jau darīja Zīgmunds Freids? Un pēc tam ilgi, ilgi — dažādi viņa sekotāji, atzinēji, noliedzēji? Ne jau tikai psihologi, arī rakstnieki gan pirms, gan pēc Freida radīja daudzus darbus, kas balstīti uz grieķu mītiem? Nu, jā. Tad viss jau ir pateikts? Nav vis! Viestura Rudzīša interpretācija atklāj atkal jaunas šķautnes, jo senos mītus Rudzītis caurskata no divdesmit pirmā gadsimta viedokļa, balstoties arī uz daudzo priekšgājēju atziņām un izdarot absolūti rudzītiskus secinājumus. (Tie, kas lasījuši Bendes meitiņu..., mani sapratīs!) Šoreiz par pamatu ņemot Olimpa dievu panteonu, Rudzītis, tā mīlīgi un vienkārši, kā krāmējot kaudzītē krāsainus klucīšus, spriež par Mātēm un Tēviem, par Bērniem, par Varoņiem un Grēkāžiem — lomām, kuras kādā dzīves brīdī spēlē ikviens no mums. Ne tikai par lomām, protams, arī par mātēm, tēviem un bērniem. Sākot ar matriarhātu kā cilvēces pirmo sabiedriskās attīstības stadiju, kas vēlāk pārgāja patriarhātā, bet mūsu dienās tuvojas... ā, neizpaudīšu gan, ko Rudzītis saka par mūsdienām. Turklāt sacīts ir labi. Taču līdz mūsdienām vēl tāls ceļš priekšā, vispirms jāizēdas cauri grieķu mītu sarežģītajām radniecības pakāpēm un notikumiem. Te palīdzīgu roku sniedz arī grāmatai pievienotie dievu ciltskoki — sākot no Haosa un Titāniem un beidzot ar Zevu, Hēru un viņu pēcnācējiem. Lai gan esmu no tiem, kas bērnībā ar prieku lasīja Sengrieķu mītus un varoņteikas, atzīšu, ka pa šiem gadiem lielākā daļa izvējojusi no galvas, turklāt to, cik bērnu bijis katram no Olimpa dieviem un kam tieši tie dzimuši, tolaik neuztvēru kā ļoti svarīgu informāciju, vienīgi Atēnas dzimšana gan palikusi atmiņā. Cilvēks attīstās kā cilvēce Tāds pats kā cilvēcei kopumā ir ceļš katram no mums — no matriarhāta baudīšanas agrā bērnībā, kad Māte aizpilda visu mūsu dzīvi, pie patriarhāta vēlākajos gados, kad kopā ar Tēvu gatavojamies savai Lielajai Dzīvei, līdz brīdim, kad atdalāmies no vecās ģimenes, lai paši veidotu jaunu un atklātu sev Dievu. Dabiskās attīstības ceļš, saka Viesturs Rudzītis. Bet ārēju vai iekšēju apstākļu spiesti mēs varam aizkavēties kādā no šiem attīstības posmiem, un varbūt pat saaugt ar kādu no dievišķajām lomām uz mūžu. Tomēr lomas, kuras mēs iedzīvinām, ir gan universālas, gan arī pārsteidzoši viegli atšifrējamas, ja skatās no malas. Ik pa brītiņam lasot pieķēru sevi, ka iztēlojos kādu no aprakstītajiem un varēju šo masku "pielaikot" kādam pazīstamam cilvēkam. Tiesa, sev es lomu neatradu, taču ir aizdomas, ka man īsti negribējās to darīt... Gan jau man to pielaikos kāds cits, un tad galvenais mans uzdevums varētu būt izvairīšanās ar tēlu saaugt uz mūžu. Taču attiecībā uz citiem — man ļoti patika salīdzinājums, kuru no autora dzirdēju grāmatas atvēršanas svētkos, ka pieaugusi meita, kas jūtas ļoti saistīta ar māti, kopā ar šo pašu māti, kas meitu nelaiž vaļā, arī ir pasakās minētais pūķis, kas nolaupa princesi (meitu) un tur pazemē (zemapziņā) viņu kā sievieti. Interesanta ir arī versija par homoseksuālisma rašanos, par kuru pats autors saka, ka "tajā paveras grūta, bet reāla un nevardarbīga izeja visiem"; un uzskati par kristietību un tās lomu mūsdienu cilvēka pasaules izpratnes veidošanā arīdzan ir tādi, kurus plašāka publika (izņemot filozofus un teologus) nav dzirdējusi. Kopumā ņemot, jāatzīst, ka ar vienu reizi nepietiek, lai izveidotos noturīgs viedoklis par Viestura Rudzīša jauno grāmatu, taču ir skaidrs, ka jālasa vēlreiz, un, iespējams, šī varētu būt grāmata, kuru atvērt un pārlapot derētu laiku pa laikam. Varbūt pat ne visu, bet kādu no nodaļām — kas nu attiecīgajā brīdī šķistu vajadzīgs. Un, tā kā pēdējā laikā daudzi ekonomisti izsaka prognozes par un ap iespējamo krīzi, jo, kā viņi paši apgalvo, viņu zināšanas ļauj izdarīt tālejošus secinājumus, es, kā grāmatu tārps ar stāžu, atļaušos prognozēt, ka Pie tēva latvieši noteikti lasīs vismaz tikpat daudz, cik Bendes meitiņu... Iespējams pat, ka biežāk. Tā ir grāmata, kuras dēļ varētu atteikties no, piemēram, viena solārija apmeklējuma — šoreiz palutiniet sevi ar iespēju padomāt!