Daniels Glatauers. Sargies ziemeļvēja. Zvaigzne ABC, 2008. Tulkojusi Silvija Brice
Epistolārais žanrs it kā raksturīgs senākiem laikiem — atceramies veco, labo Džīnas Luīzes Vebsteres Garkājtētiņu, Andrē Moruā Vēstules Nezināmai, galu galā Klaiva Steplza Lūisa Skrūvšņores vēstules, — tie visi ir šajā žanrā rakstīti darbi, turklāt visnotaļ dažāda satura. Mūsdienās, kad vēstuļu rakstīšana kļūst par atmirstošu parādību, arī žanrs pamazām sāk atmirt. Taču ne jau pavisam — cik sena ir cilvēce, tik sena ir vēlme sazināties. Un vēstuļu rakstīšana nav atmirusi, tikai pieņēmusi jaunu formu. E-pasts aizstāj zirgu, baložu un arīdzan parasto pastu.
Jaušības un nejaušības
Kāds vīrietis saņem epastu no svešinieces, kura uzstājīgi lūdz anulēt žurnāla abonementu. Pēc tam vēl vienu un vēl. Aizsākas sarakste. Banāli? Nu ja, banāli. Kā dzīvē. Sarakste gada garumā, kad divi sveši cilvēki, ne reizes neredzējušies, pamazām atklāj viens otram daļiņu sevis. Par spīti valdošajam uzskatam, ka interneta vide, varbūt savas nosacītās anonimitātes dēļ, izslēdz cilvēcisko motīvu, ka epasts ir daudz piemērotāks lietišķai sarakstei, nekā sirsnīgas tuvības veidošanai, starp Leo un Emmiju risinās īstas sarunas. Un Daniela Glatauera, iespējams, žurnālista darba gados apgūtā prasme uz lietām palūkoties no dažādiem skatpunktiem, kopā ar patiešām perfekto un plūstošo Silvijas Brices tulkojumu, patiesīgi un sirsnīgi ataino gan šīs sarunas, gan mainīgo noskaņu, kādā tās tiek rakstītas. Kalnup un lejup, sīki sastrīdoties, aizvainojot un priecējot, līdzi jūtot un greizsirdīgi knābājot — tik atklāti un vienlaikus bezpersoniski cilvēki spēj būt tikai virtuālajā vidē. Atklātība, kas vienlaikus ir subjektīva un anonīma, var darīt pārdrošu, bet var arī savažot. Var maldināt un iedvesmot. Acu priekšā nostājas punktuālais sociologs Leo un viņa pretstats — dedzīgā un brīžiem kašķīgā Emmija, kurai "vienkārši gribas ar kādu parunāties". Cik apzināti viņi atklāj sevi? Kādu mērķu vadīti? Vai evēstulei, kuru rakstot nav jāpieliek nekādas pūles — nedz jātrenē baloži vai jāalgo zirgu pasts, nedz jāpērk aploksne un marka, vispār var būt kāds mērķis?
Kaut kur ir laimīgi čigāni
Šabans Bajramovičs dzied čigānu himnu Dželem, dželem, un tajā ir vārdi: "Kaut kur pasaulē esot arī laimīgi čigāni." Pārfrāzējot varētu arī sacīt: kaut kur pasaulē ir arī vienkārši laimīgi cilvēki. Nav jābūt čigānam, lai laime liktos kā tāda ireāla būtne, silfīda, mirāža — pavīd un pazūd, un tad — kā tikpat skumjā dziesmā sacītu Leonards Koens — par mūsu kundzi tiek kronēta vientulība, iekšējā vientulība, ilgas pēc sarunbiedra. "(..) es vienkārši baidos pazaudēt savu "otro balsi", vārdā Emmija. Es gribu to saglabāt. Izturēties pret to saudzīgi. Bez tās es vairs nespēju iztikt. Jūsu Leo." Un laimīgi precējusies Emmija, Emmija, kura nevēlas "romāniņu": "atļauts ir viss, izņemot klusēšanu."
Mīlestība vai vienkārši ilgas pēc kaut kā nezināma, izzināma? Kāpēc cilvēki, kuriem "ir viss", tiecas vēl pēc "kaut kā"? Vai tiešām šis "kaut kas" ir tik būtisks? Un kā to vispār definēt? Laime? Tad tā būtu tā laime, tā neaizsniedzamā, tā šaudīgā, tā viltīgā? Un, ja tā top atrasta, tad beidzot, beidzot cilvēkam patiešām būs viss? Kas būs tad, ja tā nenotiks?
Leo un Emmija domā daudz. Dalās šajās pārdomās. Viņi ir gudri, viņi ir valdzinoši un pievelk viens otru. Kad viņi tielējas par iespējamo tikšanos un tās sniegtajām iespējām, vienlaikus apspriežot iespējamos zaudējumus, atmiņā ataust Džeka Londona stāsts Kad dievi smejas par jaunu pāri, kas bija izlēmuši, ka "puķe nenoplūkta nemūžam nebeidz reibināt" un kļuva par ideālu mīlošu pāri... līdz brīdim, kad arī viņu mīlestība bija zudusi. Zudusi nepiepildīta. Bet Leo un Emmija taču nav jauni muļķīši, varbūt viņiem izdosies apmānīt greizsirdīgos dievus un uzvarēt spēlē, kas abiem kļuvusi tik svarīga. Uzvarēt abi kopā, ja vien viena uzvara nebūs otra zaudējums. Ja tā nebūs Pirra uzvara.
Nesastingt ledainā vējā
Virtuālas sarunas, kuras risina realitātē pastāvoši cilvēki, kļūst reālas un atstāj reālas pēdas dvēselēs. Dzīvēs. Īstajās dzīvēs, tajās, in real. Lai pēc kā tiektos katrs no Glatauera romāna varoņiem, reālajā dzīvē ir ne tikai sarunas un dūmakaini piesmakušas svešinieku balsis. Te ir arī ziemeļvējš, simboliskais atgādinātājs par to, ka jebkura darbība, kas skar divus cilvēkus, neizbēgami skar arī citus, kā ledaina vēja brāzma tā izskrien cauri ērtām gultām un mājīgām viesistabām, apgāž klaviersoliņu un izbiedē kaķi. Izbiedē arī Leo un Emmiju. Un nākas izlemt, vai viņi ir gatavi saņemt to, ko meklējuši, saņemt un paturēt to, ko ir alkuši atrast un atraduši. Ķīnieši saka: bīsties ko vēlēties, jo tas var piepildīties. Un ko darīt ar piepildītu vēlmi? Palaist ziemeļvējā, palaist vējiem līdzi. Aizlidot ar ziemeļvēja spārniem. Palikt uz vietas un pamazām apledot. Pasvītro to, kuru izvēlies, mīļais. Lasītāj.