16.aprīlī finišēja XIV Krievijas nacionālās teātra prēmijas un festivāla Zelta maska izrāžu skate. Aktrise Irina Pegova par lomu Tabakova teātra iestudējumā Stāsts par laimīgo Maskavu tikko godalgota kā sezonas labākā aktrise, tā režisors Mindaugs Karbauskis — kā labākais režisors. No 27.marta līdz 15.aprīlim Maskavā vienkopus bija skatāmas labākās dramatiskā teātra izrādes, operas un baleta mākslas iestudējumi, leļļu teātra izrādes. Tradicionāli vienu nedēļu tika rīkota arī īpaša izrāžu programma Russian Case ārzemniekiem, kuras izrādes skatījās arī Latvijas delegācija — Zelta maskas Latvijā rīkotāja Art forte pārstāvji, teātru direktori, mārketinga daļas vadītāji, latviešu un krievu preses žurnālisti un kritiķi. Izrāde Stāsts par laimīgo Maskavu, ja plāni nemainīsies, būs iekļauta Zelta maskas Latvijā šā gada programmā rudenī. Jaunas idejas teātra valodas ziņā šis iestudējums nepiedāvā. Tas ir spilgts un precīzs psiholoģiskā un spēles teātra sajaukuma paraugs. Tajā ir kaut kas no studentu izrādes drastiskuma un dzīvelīgā rotaļīguma ar zibenīgu temporitmu (piem., Maskava savā jaunības un sociālisma celtniecības lidojumā ieliek tējas glāzē dakšiņu un ūdens sāk vārīties), asprātīgām priekšmetu un bezpriekšmetu etīdēm. Taču šis ārējais spēles prieks slēpj baisu vēstījumu — kosmiskās laimes gaidas pārvēršas par bezgalīgām skumjām un ilgām finālā. Autors Andrejs Platonovs kolektīvās utopijas traģisko izgāšanos zīmē elementārā uzskatāmībā — liekot tai pārvērsties par jaunas sievietes koka kāju. Līdz tam — miesā un sociālistiskās celtniecības ideālos kā Kremļa zvaigznei starojošajai Maskavai liekot attapties kroplai ar mūžam un gribošu veci līdzās.
Nav laimīgā stāsta
Aprīlis Maskavā bija arī starptautiskās foto biennāles mēnesis, un Centrālajā izstāžu zālē Manēža bija skatāma plaša retrospektīva izstāde par krāsu fotogrāfijas dzimšanu un attīstību. 50.gadu dokumentālo fotogrāfiju sižetos šādas "laimīgās Maskavas" bija ieraugāmas, cik uziet. Meitenes izliekušās mazgā logu. Puiši no augstāka stāva kaut ko draudzīgi kliedz. Visi priecīgi uzvilkti un darbīgas enerģijas pārpilni. Violeta Gudkova savā pētījumā par padomju sižetu rašanos, analizējot komjaunieša tēlu, raksta: "Jaunie varoņi ir jautri un optimistiski, moži un nepazīst sentimenta (..) Viņiem patīk maršēt un dziedāt koros utt." Viņi vēlas sākt visu no "tīras lapas". Un tīriem logiem acīmredzot. Braukt ar metro pēc izstādes un izrādes apmeklējuma kļūst neomulīgi, ja vispār tādu vārdu var attiecināt uz miljongalvīgo "ceļa rulli", kas neticami disciplinēts veļas pazemē. Nepamet sajūta, ka vālējam tieši pār Maskavas kājām un citiem jauniem kauliem. Bet pazemes izkārtnēs "izeja uz pilsētu" kā galvenie orientējošie punkti norādīti teātri! Ne tikai lielie krievu kultūras nacionālie varoņi, piemēram, Maskavas Dailes teātris, bet pat tāds istabas formāta studijteātris kā Jeļenas Kamburovas Mūzikas un dzejas teātris, kur vēlā stundā Russian Case viesi off programmā noskatījās, Čehova Kaijas izteicienos runājot, — kaut ko dekadentisku — izrādi/halucināju kabarē stilā Absints. Kaut absints jau nu noteikti nav krievu teātra dzēriens. Tēja un "vodočka" izrādēs tiek patērēta tik daudz un rituālā obligātumā, ka ārzemju skatītājam vienā brīdī šķiet, ka arī pašam drusku jāieņem šīs nacionālās dziras, lai atvērtos kāda trešā acs un nonāktu vienā dvēseles frekvencē ar izrāžu varoņiem.
Maskavā teātra mīlēšanas kultūra ir ar senām leģendārām tradīcijām un turpinās joprojām. Zāles ir pilnas. Neraugoties uz to, ka Russian Case programmas veidotāja kritiķe Marina Davidova nespēj ciemiņiem izstāstīt stāstu par laimīgo mūsdienu Krievijas teātri. Bieži viņai nākas lietot vārdu "skumji". Viņasprāt, Maskava pēdējos divos gados kļuvusi par festivālu galvaspilsētu, bet diemžēl ne teātra galvaspilsētu. Eiropas teātra kontekstus brīvi pārzinošā kritiķe (viņa arī festivāla NET mākslinieciskā direktore, Eiropas teātra balvas žūrijas locekle) uzskata, ka šobrīd spēcīgākais teātris ir Vācijā. Būtu naivi domāt, ka aptuveni desmit izrāžu noskatīšanās ļautu izdarīt secinājumus par laikmetīgā Krievijas teātra situāciju un galvenajām tendencēm. Jūs redzēsiet divus trīs procentus no visa teatrālā procesa," M.Davidova vērš uzmanību, uzsverot, ka programmas atlases galvenais uzstādījums bijis — lai būtu pārstāvēti maksimāli dažādi žanri. Citreiz tas sakrīt ar kvalitāti, citreiz — izrāde vairāk iekļauta kā tipiska ilustrācija kādai teatrālā procesa parādībai. Apzinoties, ka programmas atlasē vienmēr pastāv daudzi administratīvi, hronoloģiski un subjektīvi ierobežojumi un iespaids rodas fragmentārs un nejaušs, M.Davidova noturēja divus izsmeļošus priekšlasījumus par laikmetīgā Krievijas teātra situāciju, turpinot savā grāmatā Teātra laikmeta beigas (2005) sāktās pārdomas. Tālāk kritiķes pamatatziņas.
Rezervāta nacionālās īpatnības
"Nezinu, vai to var nosaukt par tendenci, bet nešauboties var runāt par specifisku vēsturisku stāvokli, kādā attīstījies krievu teātris, ilgu laiku nošķirts no Eiropas ar dzelzs priekškaru kā Ķīnas mūri. Eiropas literatūru varēja lasīt tulkojumos vai oriģinālā, mūzika un kino bija ierakstos, bet Krievijas teātra vide ilgu laiku bija kā rezervāts. Tas nav slikti, jo tādējādi var saglabāties reti eksemplāri, kas pārējā pasaulē evolūcijas rezultātā ir izmiruši," stāsta M.Davidova. Krievijas laikmetīgo teātri viņa saredz kā šādu savdabīgu rezervātu ar augstiem mākslinieciskiem sasniegumiem. Tagad tas aizvien vairāk atveras pārējai teātra pasaulei un kļūst par organisku tā daļu. Tomēr pārējo Eiropas teātri skārušās "gluži tektoniskās izmaiņas" līdzīgi kā XIX/XX gs. mijā, kad figurālo glezniecību nomainīja nefigurālā. M.Davidova novērojusi, ka Eiropas teātrī principiāli mainās izpratne, kas ir teātris, kas ir izrāde, ko skatītājs vispār gaida no teātra. Krievijas teātri šis vilnis vēl nav sasniedzis. "Šodien aktieriem noteikti svarīgākais vairs nav nostādīta balss, jo izrādi var spēlēt nevis profesionāļi, bet, piemēram, Šveices pensionāri," M.Davidova atsaucas uz metodi, kādā strādā gan pagājušā gada Eiropas teātra Jaunās realitātes balvas ieguvējs Alvis Hermanis, gan šā gada Jaunās realitātes laureāti — kompānija Rimini Protokoll, izrādē pētot "pirmo realitāti" — dokumentālo dzīvi. Krievijas teātra rezervāta situāciju uzrāda arī fakts, ka tā ir palikusi vienīgā teātra valsts Eiropas kartē, kurā joprojām dzīvo jēdziens "benefices teātris".
Valda aktieru — zvaigžņu kults. Spilgtākais piemērs tam Ričarda III iestudējums Satirikonā ar Konstantīnu Raikinu galvenajā lomā. Nav noliedzams, ka šis ir gadījums, kad tiešām lietot apzīmējumu "ģeniāls", tomēr nevar arī noliegt, ka skatītāju plaudēšana ne tikai pēc ainas, bet gandrīz pēc katra aktiera žesta vai grimases latviešu teātra tradīcijās augušam skatītājam nav pieņemama. Skatītāji nākuši nevis uz Ričardu III, bet "uz Raikinu". Diemžēl neizdevās redzēt Karali Līru, kura Līrs — K.Raikins šogad tika atzīts par labāko aktieri.
"Interpretējošais teātris ir sevi izsmēlis. Tas ir teātris, kurā režisors ņem kādu tekstu (klasika vai laikmetīga luga) un piedāvā tās skatuvisko versiju, piešķir tekstam jēgu, sekojot autora loģikai un cenšoties tajā ienirt (krievu teātra ceļš) vai gluži otrādi — konfliktējot ar to. Man šķiet, patlaban arvien biežāk Eiropas teātrī manāma parādība, ko es dēvētu par autorteātri. Tajā režisors vai arī režisors kopā ar aktieriem piesaka sevi kā izrādes sacerētāju — no sākuma līdz galam, nevis atsperas no kāda literāra pirmavota."
Iesaistoties neklātienes dialogā, gribētu mazliet strīdēties ar kritiķi attiecībā uz izteikumu "interpretējošais teātris ir sevi izsmēlis". Tikko Eiropas balvas ieguvējs Salonikos 700 cilvēku zāles priekšā teātra un kino režisors Patriss Šero sagādāja īstu aktiermākslas brīnumu, "sausi un garlaicīgi" "vienkārši" nolasot "tikai" autora tekstu no lapām. "Runājošās galvas" vietā saņēmām skaistu un dziļu teātra izrādi, kas apzināti balstīta uz neko citu kā literāro pirmavotu. Tukšā skatuvē, ar vienu krēslu, bez neviena vizuāla kairinājuma. Plašāk par to mēģināšu pastāstīt rakstā par Eiropas teātra balvas notikumu iespaidiem.
Krievu teātra skola
Kopš 1898.gada, kad Krievijā pazīstamais amatieraktieris Konstantīns Staņislavskis kopā ar literātu, teātra mīļotāju un dramaturgu Vladimiru Ņemiroviču-Dančenko dibina leģendām apvīto Maskavas Dailes teātri, Staņislavskis atklāj Čehovu un rada savu aktiermākslas sistēmu, "psiholoģiskā — krievu teātra skola" kļuvusi par sinonīmu krievu teātrim.
"Krievu teātra skola joprojām ir viena no spēcīgākajām pasaulē," uzskata M.Davidova, paužot nožēlu, ka "diemžēl studiju procesa sasniegumi mēdz pazust un nebūt ne vienmēr redzami uz profesionālo teātru skatuvēm tapušajās izrādēs. Kāpēc tā notiek, ir atsevišķa, skumja un gara saruna."
Krievu teātra psiholoģiskajā skolā ir gan spēks, gan bremzējošais moments. No vienas puses — tā joprojām ir spēcīga, aktuāla un ļoti svarīga. To apliecināja gan Russian Case izrādes, gan šajā metodē slēgtie iestudējumi Latvijas teātrī. No otras puses — M.Davidova norāda, ka šīs skolas esība "brīnumainā veidā arī bremzē Krievijas teātra attīstību, jo režisors, kas atstāj teātra institūta sienas, ļoti skaidri zina, kā jāiestudē izrādes. T.i., jāatrod luga, kas viņu interesē, jāsadala lomas, pēc tam jāsēžas pie liela galda un jāapspriež personāžu biogrāfijas, tad jāiet uz skatuves un jātaisa izrāde". Jaunie režisori it kā sēž tradīciju būrītī un nepavisam nav drosmīgi svaigu ideju piedāvāšanā.
Kritiķes teikto labi var saprast, noskatoties vairāk par piecām izrādēm. No vienas puses, — psiholoģiskās skolas profesionāla pārvaldīšana — drošs garants, ka izrādes kvalitāte nenoslīdēs zem laba vidējā. No otras, — arī rutīnas un paguruma iespaids. Kā upe, kurā ir tikai gultne, bet neienāk pazemes avotu ūdeņi vai mazo upju straumītes. Jauno režisoru trūkumu M.Davidova min kā Krievijas teātra aktuālāko problēmu. "Katru gadu visas teātra skolas kopā ņemot pabeidz aptuveni 60 režisoru. Tiešām nezinu, kur viņi paliek". Filmas, seriāli, šovbizness? Šobrīd Krievijas teātris joprojām izdzīvo pēcperestroikas pārejas periodu. Savu mesiānisma dabu tas ir pazaudējis, bet jaunu identitāti nav atradis. "Ticēt var, kam grib un kā grib," saka M.Davidova, atzīstoties skumjā faktā, ka jaunajiem teātris nešķiet būtisks instruments provokācijai, dialogam, refleksijai. Sociālā temperatūra ir ap nulli. Pastāv tikai Teātris.doc, kas pievēršas sociāli asām tēmām, pārējais teātris pret sociālo realitāti ir absolūti vienaldzīgs. Nē, nekāda cenzūra nepastāv. Ja kāds gribētu, viņš varētu iestudēt pamfletus par Putinu, cik tīk. Bet šādas vēlēšanās nevienam nav.
To apliecina arī Russian Case programma, kurā pārsvarā klasika un cienījamo meistaru vārdi — Ļevs Dodins, Pjotrs Fomenko. Valērijs Fokins. No jaunākas paaudzes — Latvijas profesionāļu vidū iecienītais Kirils Serebreņņikovs, kura režijā M.Davidova gan saskata pārāk daudz šova elementu, un Mindaugs Karbauskis. Vēl — Sergejs Ženovačs. Vairākas reizes pārvaicāta, kam tomēr pievērst uzmanību no jaunajiem vārdiem, kritiķe bez īsta entuziasma nosauc režijas debitantu Arsēniju Epeļbaumu.
Ētiski uzlabots Makdona
Līdzās klasikai ievēroju, ka teātru repertuāros līdzīgi kā Latvijā un citur Eiropā populāras ir britu dramaturģijas "melnā jokotāja" Mārtina Makdona lugas. Russian Case programmā parādītā Permas teātra Pie tilta izrāde Vientulīgie rietumi uzskatāmi ilustrēja M.Davidovas minēto krievu teātra skatītāju specifisko iezīmi — atrašanos ētikas sardzē; bieži izrādēm, kas iziet ārpus klasikas rāmjiem, pārmetot netikumību. Iespējams, ar to arī izskaidrojama novēršanās no laikmetīgās dramaturģijas. M.Davidova atgādina, kāda agresija bija jāpiedzīvo Ļevam Dodinam, kad viņš pirmo reizi iestudēja moderno dramaturģiju. Šajā Zelta maskā režisora episkā izrāde Dzīve un liktenis (autors V.Grosmans), kurā pirmo reizi tik nopietni uz Krievijas teātru skatuves risināta holokausta tēma, tika godalgota kā labākā lielās formas dramatiskā izrāde. M.Makdona Permas teātra interpretācija ir gandrīz vai pazaudējusi autora intonācijas kodolu — pingponga dialogi pārvērtušies lēnos emocionāli novērtētos un komentētos tekstos, lai skatītājs gadījumā nepadomātu, ka nošaut tēti, tāpēc ka tas slikti izteicies par frizūru, ir labi. Skatītāju reakcijā var just, ka Krievijas kultūrtelpā sadedzināt svēto figūriņas plītī ir tūkstoškārt zaimojošāk nekā, piemēram, Nīderlandē u.c., kur reti atrast kādu darbojošos baznīcu. Bez tējas, ievārījuma, vodkas arī pārkrustīšanās ir izrāžu obligāta sastāvdaļa.
Nav apspriežams, ka klasika ir mūžam aktuāla un tajā ir viss, kas ar cilvēku noticis, notiek un notiks. Tomēr, noskatoties Russian Case izrāžu programmu, radās ilgas pēc tādām izrādēm kā Romāna Kozaka studijas audzēkņu izrāde Ofiss (asprātīgs un gudrs mūsdienu biroju dzīves šaržs). Nekad neesmu bijusi tiešu laikmetīgu sasauču un asociāciju liela cienītāja, tomēr krievu teātra klasiski pareizajā abstrakcijā/nekādībā (arī vizuālajā risinājumā valda teatrāls retro) pietrūka izrādes, kas tiešāk un konkrētāk atsauktos uz sava laikmeta pulsu — to dzīvi un problēmām, ko cilvēki dzīvo un izdzīvo šeit un tagad. Tāds nieks kā laikmetīgs kafijas automāts, kādu patiešām lieto XXI gs. cilvēki, un zeķes, kādas nēsā XXI gs. sievietes, negaidīti iepriecināja. Izrādās, ka tādi vizuāli "sīkumi" var pietrūkt pārāk vispārklasiskā un par daudz bezmiesīgā teātrī.