Piezīme par fotogrāfiju spējis kļūt par sērijas bestselleru, kuru grāmatnīcās vairs neatrast. Cerams, šādu laimīgu likteni piedzīvos arī intelektuāli aizraujošais, visnotaļ lasablais un pasaulē vispazīstamākais (visvairāk popularizētais) Sontāgas eseju krājums, apkopots grāmatā Par fotogrāfiju/On Photography (1977) — grods, āķīgs, literāri asprātīgs un daudzslāņains vēstījums par šo itin kā seno, tradicionālo, elementāro, ierasto, pārtiražēto, tomēr ikreiz pārsteidzošo kultūrfenomenu — fotogrāfiju, kuru "Amerikas intelektuālā rakstniece nr.1" Sūzena Sontāga (Susan Sontag, 1933—2004) apcer visai ekstravagantos rakursos, sākot no foto kā "sastindzināta laika mirkļa" mītrades aspektiem, beidzot ar fotogrāfijas kā būtiska un ārkārtā spēcīga sociāla un estētiska medija (un arī viltus medija) kvalitātēm un problēmpunktiem.
Slavē un kritizē
Uzreiz pēc publicēšanas grāmata raisīja plašas diskusijas ne tikai
profesionālajā vidē, bet visā domājošajā sabiedrībā, tā piedzīvoja
vienam konkrētam, bet ne marginālam mākslas (?) žanram — fotogrāfijai —
veltītam literāri filosofiskam apcerējumam vēl nepieredzētu slavināšanu
un nopēlumu, grāmata ieguva ASV Nacionālo literatūras kritiķu
apvienības gada balvu kritikā, savukārt grāmatā lietotā, bieži — pašas
Sontāgas jaunradītā terminoloģija gluži dabiski ieviesās fotogrāfijas
praktiķu un kritiķu darba valodā. Turklāt lielākajai daļai eseju ir
savrupa filosofiska (domas) un tēlainības slodze, kas piesaistīs pat
tos, kas par fotogrāfijas fenomenu īpaši neinteresējas — Sontāga
vienkārši ir gudru un veiklu sižetu rakstniece (ieskatam 12.septembra
Kultūras Forumā var izlasīt spoži baiso eseju par fotogrāfijas
paradumiem sadzīvē Platona alā).
Katrā ziņā, nav šaubu, ka daudzus aizraus kaut vai Sontāgas ideja par fotogrāfēšanas procesu, kurā no cilvēka (vai tikai simboliski?) tiek noņemta maza kārtiņa "ādas", tātad, loģiski, daudz fotogrāfējoties, cilvēks var izzust/pazust pavisam... Erudītākam lasītājam, protams, būs bauda salīdzināt šo Sontāgas darbu ar citiem nu jau pasaules kultūrzinātnes klasiķes kārtā celtās autores "kanoniskajiem tekstiem" — grāmatām Pret interpretāciju, Slimība kā metafora u.c.
Tulkotājas piebildes
Tulkotāja Ieva Kolmane gan maigi brīdina, ka šis Sontāgas teksts atšķirībā varbūt no Latvijā populārās Barta apceres Camera lucida ir vairāk iesēdies uz konkrētā laika ass — Amerikas 70.gadiem ar daudzajām atsaucēm uz amerikāņu modernisma literatūru, kas pie mums maz zināma, tāpat tā laika politisko fonu un "vētraini apātisko" sociālo dzīvi. Ar azartu latviskotāja min arī ņemšanos ap Sontāgas iecienītajiem ļoti garajiem teikumiem un krāšņajiem sinonīmu ķekariem (piemēram, vārdu to see — seeing kontekstuālās nozīmes, sākot no banālā verba redzēt uz — redzējums, redze, skatījums, skatiens, viedoklis...). Aktualitāte bijusi arī citvalodu personvārdu atveides principu maiņa latviešu valodā: vispirms jau tas attiecas uz pašu Sontāgu, kas līdz šim latviskota divējādi — bez minētā varianta, biežāk piesaukta ir Zontāga. Pēc diskusijām un konsultācijām tika pieņemts lēmums izšķirties par labu Sontāgai, jo, kaut arī rakstnieces uzvārds nāk no patēva, Amerikas ebreja, tomēr Sontāga ir amerikāņu kultūras zīme un visā anglofonajā pasaulē tiek dēvēta tieši šādi.
Ievas Kolmanes tulkotās, Kārļa Vērpes zinātniskajiem komentāriem papildinātās grāmatas prezentācija notiks 17.septembrī plkst.18.00, Latvijas Fotogrāfijas muzejā, Mārstaļu ielā 8.