Iznākusi atmaskojoša mediju magnāta biogrāfija

Viņš intriģējoši izstāsta kā Mērdoks pērn ieguva kontroli pār līdz tam lepni neatkarīgo Wall Street Journal. Šī pārņemšanas operācija arī dod priekšstatu par Mērdoka agrākajiem darījumiem un motivāciju. Volfs sniedz izsmeļošu ieskatu Mērdoka kompānijā News Corp., viņa attiecībās ar viņa sievām un bērniem, viņa komunikācijā ar kolēģiem un sāncenšiem. Volfs atzīst, ka Mērdoks ir šaubīgs, bīstams, auksts un manipulējošs tips. Viņš atklāti pastāsta kā Mērdoks valda pār saviem redaktoriem. Volfs pamīšus Mērdoku salīdzina ar monarhu, gangsteri un krāpnieku. Mērdoks tiek atainots kā visai ekscentrisks un konservatīvs (viņš pats nemāk atvērt savus epastus – to dara viņa trešā, 38 gadus jaunākā ķīniešu izcelsmes sieva) blēdis, kas uz vecumdienām kļūst nedaudz liberālāks. Mērdoks, kā paskaidro Volfs, esot primāri ieinteresēts tikai varā un kontrolē. Viņš pat nevēlas varu kaut kādu noteiktu mērķu dēļ. Un viņam neesot īpašu sociālu ambīciju. Piemēram, kad iepriekšējā sieva viņu veda uz operu, viņš regulāri mēdza aizmigt. Lai arī Mērdoka tagadējā sieva mēģina viņu vest uz smalko aprindu saietiem, viņam neesot intereses būt slavenam (nevarētu gan teikt, ka viņš tāds jau nebūtu). Pat nauda šim miljardierim neesot sevišķi valdzinoša un vēl jo mazāk viņu interesē pat to nopērkamie statusa simboli. Lai arī Mērdoks ir izteikts labējais, viņa politiskā apziņa esot sekla. Taču viņš alkst ietekmēt politiķus – vien lai parādītu, ka viņš to spēj. Viņš pieslienas perspektīviem politiķiem – kā savulaik Margaretai Tečerei un Tonijam Blēram, jo viņš ar savu mediju impēriju viņiem ir nepieciešams. Viņiem uzvarot, viņi ir Mērdoka parādnieki.  Kā magnātu reiz raksturojis kāds cits viņa biogrāfs, Mērdokam piemīt “īpaša spēja ielauzties demokrātijas nepilnīgajā imūnsistēmā.”