Pat savas varas augstumos "Golda", kā viņu mīļi dēvēja, saglabāja savu siltumu un neformalitāti. Ar savu krunkaino seju, neveiklajiem kostīmiem, ortopēdiskajām kurpēm un vecmodīgo somiņu viņa izskatījās kā laipna vecmamma, taču āriene slēpa kauslīgu personību, kvēlas ambīcijas, monumentālu egocentrismu un dzelzs gribu, avīzē "The Guardian" raksta Avi Šlaims, Oksfordas Universitātes starptautisko attiecību profesors, recenzējot Elinoras Berketas grāmatu "The Iron Lady of the Middle East" jeb "Tuvo Austrumu dzelzs lēdija". Viņas lielākais talants esot bijis teikt "nē".
Kā norāda Šlaims, jaunās biogrāfijas nosaukums ir problemātisks. Lai arī Meira iespējams bija Izraēlas "dzelzs lēdija", viņa nekādā ziņā nebija arābu lēdija. Tā vietā, lai būtu reģionāla ikona, Meira personificēja paranoīdākās, agresīvākās un rasistiskākās cionistu kustības attieksmes attiecībā pret arābiem, raksta Avi Šlaims. Viņa baidījās no arābiem un viņas bailes pastiprināja personīgās atmiņas no grautiņiem un ebreju kolektīvā holokausta trauma. Meiras pozīcija bija vienkārša – viņi vai mēs. Viņa pilnīgi atteicās pieņemt, ka arābus motivēja netaisnības apziņa, ka viņi jutās pazemoti, vai ka viņiem bija cits redzējums uz Palestīnas konfliktu.
Jau no paša sākuma Meira piederēja leiboristu "vanagiem". 1956.gadā premjers Dāvids Ben Gurions Goldu Meiru ielika mērenā ārlietu ministra Mošes Šareta vietā, lai novāktu šķēršli sazvērestībai ar koloniālajām varām uzbrukumam Ēģiptei. Meirai nebija daudz kvalifikāciju darbam. Viņu izvēlējās galvenokārt tādēļ, ka viņa pieņēma Ben Guriona ideju par Ārlietu ministriju kā Aizsardzības ministrijas sabiedrisko attiecību pārvaldi, raksta Avi Šlaims. Viņa bija proponente politikai, kuras uzstādījums bija dauzīt arābus līdz viņi padodas.
Meiras autoritatīvā personība, karstais temperaments, nekontrolējamā tendence būt didaktiskai un nicinājums pret diplomātiem darīja viņu nemīlētu Ārlietu ministrijā. Viņas priekštecis Abba Ebans, kas pārvaldīja septiņas valodas, norādīja, ka Meira izmantoja tikai 200 vārdus, lai arī viņas vārdu krājums bija 500.
Līdzīgi kā Margareta Tečere, Meira izstaroja autoritāti, taču bija intelektuāli nespējīga uz smalkām niansēm, kādas ir nepieciešamas ārlietu politikā. Tuvo austrumu konfliktā viņas stūrgalvība pārvērtās par nacionālu stāju ar katastrofālām sekām izraēliešiem un reģionam, raksta Šlaims.
Kā māte un sieva Meira esot bijusi neciešama. Viņa pavadīja tik maz laika ar saviem diviem mazajiem bērniem, ka tie bija laimīgi, kad viņa cieta no migrēnām, jo tad viņai bija jāpaliek mājās. Gadus vēlāk Meira uzstāja, lai viens no viņas mazbērniem, kas piedzima ar minimālu Dauna sindromu, tiktu ievietots nespējnieku mājā. Meira arī bieži krāpa savu vīru, kas no tā cieta. Lai arī pati bija emancipēta sieviete, viņa nekad neatbalstīja feminismu.
Kā norāda Avi Šlaims, Burketes sarakstītā Meiras biogrāfija ir labi lasāma, taču visai virspusēja. Tā pārsvarā balstās uz sekundāriem avotiem un nepasaka neko jaunu. Viņaprāt autore labāk ataino Meiras daudzšķautņaino personību nekā politisko kontekstu, kurā viņa darbojās.